Sievietes, parasti, dodoties garākās brīvdienās un zinot, ka nebūs mājās vismaz 3 dienas, paņem līdzi gana daudz visādu mantu - ikrīta/vakara kosmētika, vismaz puse skapja ko pārvilkt un nedaudz vēl ciku-caku no šā un tā.
Skribents dodas prom no mājām ceturtdienas vakarā un zin, ka būs mājās tikai svētdienas vakarā ātrākais. Ko gan viņš ir iepakojis savā sainī? Neko. Viņam līdzi ir tikai viss ierastais (bez apģērba skaitot) - pulkstenis uz rokas, maks ar dokumentiem vienā, iPod otrā un trešo kabatu pildīja telefons un atslēgu sainis.
Lai nu kā, neesmu te nācis vāvuļot par to, cik man jauki gāja tur, cik forši šiten, kā gāja Eiropas čempī šautriņās ar komandu "Vaše h*iņa" un citām perversībām. Varu tikai pateikt to, ka laiku pa laikam mēdz pienākt tādi periodi, kad atļaujies tā kā aiziet prom no ikdienas. Un ne jau uz mirkli, aizverot acis un iedomājoties sevi uz palmas autobāņa vidū, bet gan par to, ka ikdienā pēc iespējas vairāk laika tiek veltīts atpūtai.
Tad nu no tiem vajag nedaudz atjēgties (būsim godīgi pret sevi - laiku pa laikam taču to var pat izbaudīt), un darīt ko lietderīgu.
Tā nu esmu izlēmis šonedēļ izlasīt vienu grāmatu, no galvas iemācīties eposu, iestādīt dēlu, nosist koku un izaudzināt čūsku.
Nu jā, un te nu mēs esam pie trešās rindkopas.
Teikšu godīgi - vēlējos saglabāt šajā ierakstā savu ierasto maNieri, bet kaut kā pusceļā pat vairs nemaz negribējās rakstīt. Laikam esmu pārāk noguris pēc brīvdienām un 5stundu ripošanas pa šoseju dažādos diennakts laikos, apgaismojumos un kukaiņos uz vējstikla.
Lai nu kā , mēģināšu tuvākajās dienās uzskricelēt ko acij tīkamāku un iedomu balsij galvā skanīgāku, bet neko nesolu.
Laumas, fejas un pat cilvēkēdāji atkal mani pametuši un man nespēj nekādi rakstu darbi tapt.
Pagaidām,
Skribents.
