Ahh, visnojātākais temats, kāds vien ap šo gada laiku mēdz būt - četrpadsmīītais bebruāris.
Es nevēlos izklausīties/izlasīties kā frigida kaķu vecene no trešā stāva, kas ik pa laikam tikai aiziet uz veikalu pēc kārtējā maisa minču barības un pie reizes izmanto izdevību izkliegt vien viņai pašai saprotamus vārdus un to savienojumus, bet vai tik tiešām Tu vēlies šo dienu "svinēt"? Vai Tu vispār zini, kādā sakarā šī diena ir "īpaša", vai arī tikai kā lopiņš barā mauj līdz, pērkot sārtas rozes, šokolādes un random stuff`u sirds formā (kas nemaz nav domāta sirds, bet , tā kā šis ieraksts nav 16+, tad neteikšu, kas tas ir)?
Lai nu kā, ik gadu ap šo laiku esmu centies nolīst kādā mazā, klusā stūrī, kurā pasērot par skaisto jaunību, nokautajiem mājlopiem un izcirstajiem mežiem. Arī tajos gados, kad neesmu bijis viens. Es vienkārši neizprotu līdz galam šī pasākuma koncepciju. Lai gan, ja tā padomā, es taču daudz ko nesaprotot.
Un, par to runājot.
Esmu dzirdējis, ka cilvēka dzīvē notiekot kardinālas pārmaiņas ik pēc septiņiem gadiem. Ja labi pacenšas saskatīt sakarību, jā - ik pa septiņiem gadiem ir bijis jauns periods, jauna ēra manā dzīvē. Kādas tās ir agrāk - lai nu labāk tas paliek slepeno manas biogrāfijas rakstītāju, kā arī mana samaitātā smadzeņpoda lokā, bet nu jāteic, ka jau kādu laiciņu nepamet sajūta - drīz kaut kam ir jāmainās. Un tikai uz labo pusi. Protams, pie tā ir jāstrādā. Gaidīt, kad visu gatavu pasniegs - kaut kā neesmu radis pie šāda pasaules kārtības. Lai nu kā - lookin` forward to it.
Mazu gabaliņu savas domas izlicis esmu, nu varu uz kādu mirkli likties mierā.
Patīkamu visiem nedēļas nogali un hangover-free visu mīlētāju dienu.
Skribents
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru