<ievietot formālu sveiciena tekstu>
Reiz esmu rakstījis jau par sociālo portālu (un interneta kā tāda) pozitīvo ietekmi uz mūsu dzīvēm, un, kā nojautu pēc dažiem komentāriem gan šeit, gan draudzīgajos, gan arī uz ielas, bārā, zem tilta un pie Zigfrīda Muktupāvela, neba man vienīgajam, un tas šķiet tikai un vienīgi loģiski.
BET, ir arī savi down-side tam visam pasākumam. Te es gan nevēlētos sākt tērgāt par trīspadsmitgadniecēm Marijām (kuru patieso identitāti mēs visi zinam), kas mēģina savervēt mazus puišeļus uz atnākšanu ciemos, mielošanos ar pašgatavotiem cepumiem un vecmāmuļas cītīgi lasītajām liepziedu tējām. Es pat tā īsti neko par to nevēlos teikt, tik vien, kā aizdomājos par faktu, ka patiesi nekas nepaliek noslēpts šajās dzīlēs. (malacis, Skribent, to taču neviens nezināja. Nu nekas, turpini vien) Reizēm pat visprastākajās lapelēs šķiet, ka īsti vecu info nevar uzrakt, bet atliek tik sekot vienam linkam (teju vai kā maģiskajai truša alai stāstā par narkomāni Alisi) un kā uz burvju mājiena ir iespējams atrast informāciju, kuru esi meklējis. Tiesa, te nu gan derētu atminēties, ka ne vienmēr ir prātīgi to darīt, ja vien pirms tam jau neesi uzmetis rasējumu ar idejām, ko iesākt ar šo informāciju, lai arī kāda tā būtu. Te nu varētu sekot nākamais Skribenta padoms, kurš ikurāt nav no manis paša nācis - būt optimistam, protams, mēdz būt skaisti un viss tāds, bet lietderīgāk ir vienmēr sagatavot sevi tam ļaunākajam variantam, nevis naivi cerēt, ka viss būs tieši tā, kā Tu vēlies. Laikam Renārs mazlietiņ būs kaut ko saputrojies savos skaņdarbos. Citi teiks, ka tas ir neveselīgi un tā un šitā, bet tad nu sakiet man lūdzu, kas ir neveselīgāk - paņemt skaņotāju un attiecīgi noskaņoties, vai ticēt, cerēt un vēl nez ko darīt, bet beigu beigās tik un tā, latviski izsakoties, aplauzties, kam seko čupa ar sevis nosodījumiem, pātaru skaitīšanām un stāšanos klosterī?
Šīs divas rindkopas samērā labi derētu kā ievads kādam nopietnam, sirdi plosošam rakstam un tā, vai ne? Atļaušos Jūs apbēdināt/iepriecināt - nekas tāds nebūs. Lai arī kā varētu šķist pēc maniem twītiem, iepriekšējiem "bloga" ierakstiem un citām drazām, man netīk gluži izpaust par sevi nenormāli daudz personīgas informācijas. Viss, ko es vēlējos - atbrīvoties no pāris domām, kas man klejo pa galvu. Tā kā šajā nakts stundā nevēlējos nevienu personīgi ar šo pasākumu traucēt, izlikšu to publiskai apskatei, nopelšanai un vēlāk sevis nomētāšanai ar dubļiem, akmeņiem un puspuvušiem tomātiem.
Patīkamu un bezpaģirainu svētdienu vēlot,
Skribents.
