Sveiciens visiem maniem dārgajiem lasītājiem!
Valsts svētki ir aizvadīti un, zinot ļaužu tieksmi nepārtraukti kaut ko gaidīt, ir sācies lielais ziemassvētku gaidīšanas bums, sev līdzi nesot rotājumu parādīšanos mitekļos, jaunu dzērienu un atlaižu vilni veikalos, nebeidzamās, gadu desmitiem atklausītās dziesmiņas radio stacijās un visu pārējo, kas vien ir ar šo pasākumu saistīts. Nepārmetu nevienam, kurš jau izjūt ziemassvētku gaisotni, popularizējot gan iepriekš minētos meldiņus, rotājot sevi un savu apkārtni, mielojoties ar kādiem karstdzērieniem un tā tālāk, es tikai nācu šeit pavēstīt savu nostāju.
Jau trešo gadu pēc kārtas es šos t.s. svētkus nesaskatu tā, kā vairums. Man tie nenozīmē dāvanu iegādi, pārspīlētu laipnību, reizi gadā ziedošanu labdarībai, lai par to varētu saņemt kādu no kartona vai vienkārši biezāka papīra izgrebtu apliecinājumu, kuru vēlāk rādīt citiem, informējot par to, cik jauks esmu. Dāvanas es varu sniegt jebkurā gada laikā un man nav nepieciešama viena diena gadā, lai finansiāli vai kā citādi palīdzētu tiem, kam iet vēl sliktāk kā man. Es to varu darīt un arī daru ikdienā. Tamdēļ arī šoreiz vēršos pie Jums ar informāciju, ka šogad, ieturot tradīciju, netaisos pirkt/taisīt/<izkrāso pats> kādam dāvanas, lai tikai izpildītu kaut kādas saistības, kā arī nevēlos neko saņemt. Man ziemassvētki ir laiks, kad mierīgi pabūt kopā ar ģimeni un vēlāk vienatnē pārcilātu un sakārtotu domas, lai varētu pēc tam mierīgu sirdi atgriezties ikdienas darbu steigā.
Savu galveno domu esmu pavēstījis un dziļākā tēmas izķidāšanā (publiskā telpā) negrasos iesaistīties.
Vēlu visiem patīkamu adventes laiku, tuvumā sev svarīgus cilvēkus un sirdsmieru, mēģinot atcerēties pamatvērtības, nevis ļauties šo svētku komercionalizēšanai.
Peace,
Skribents.
