Skribenta Memuāri #1179. [a.k.a. EMOciju uzplūdā]

Man nevajag to, kas paliek pāri vai nāk pats. Man vajag to, ko es vēlos, un, ja es to nedabonu tad/tā, kad/kā vēlos, uzvedos kā mazs bērns - "uzmetis lūpu" sēžu stūrī un bubinu par to, cik dzīve netaisna, cik debesis pelēkas un zāle vāja. Es gribēju teikt ne-zaļa.

Lai nu kā, pēdējās dienas neesmu savā ādā. Kaut kas nav lāga - ik rītu pamostos jūtami nosvīdis un bez jebkāda noskaņojuma. Vismaz pozitīvā virzienā. Kas dara tramīgu - ne man paaugstināta temperatūra, ne man acij netīkami murgi traucē naktsmieru, bet kā nu ir, tā nu ir. Vienu viedokli esmu uzklausījis, kurš man šķita svarīgs. Varbūt vēl kāds vēlas pamēģināt?

Un, atgriežoties pie pirmās rindkopas - apsveicu visus, kas nīdēja, ka ir pārāk auskts! Nu vēsums sāk atkāpties, lēnu garu tuvojas pavasaris. Un tagad ir mana kārta kļūt īgnam, niķīgam un visādi citādi uzvesties kā 13gadīgam skuķim. Tikai neba nu es par gaisa temperatūru sūkstīšos. Nē, laikapstākļus es mainīt nespēju, tāpēc par tiem arī īpaši nesatraucos.

Bet pačīkstēt gan man patīk.

Pēc ilgiem laikiem ir pārņēmusi tā nelāgā sajūta. Tā sajūta, ka gribas neprātīgi iemīlēties. Nu tā, ka staigā pāris centimetrus virs zemes, spēj otra dēļ izdarīt pat neispējamo. Nereti pat ko tādu, ko vēlāk nožēlot. Bet ar smaidu sejā, un tas nav tas pats, kas nožēlot gadījuma sakaru pēc pārmērīgas alkohola lietošanas.

Bet, bet, bet... If "ifs" and "buts" were candy and nuts, wouldn't it be a Merry Christmas?

Lai nu kā, pārmaiņas pēc gribētos arī ko tādu izjust atpakaļā, bet tas, šķiet, tā uz vēlmi vien vai knipja uzsitienu nenāks. Tad nu laiks ierausties man stūrī, "uzmest lūpu" un gaidīt, kad pāries man šis viss, lai varu sākt atkal rīkoties, ne tikai truli gaidīt.

Veiksmīgu (agro) pavasari vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1178. [a.k.a. nāk pavasaris - jāmaina kažoks]

Vakar saņēmu šādas tādas replikas, ka mani memuāri esot pārāk gari. Tik gari, ka slinkums lasīt.

Šodien centīšos īsāk.

Nevienam nav noslēpums, ka es te kādu laiciņu cīnos ar savu veselību. Tas sevī ietvēra pavisam vienkāršas , bet gana efektīvas metodes - vakarā pamieloties ar Coldrex (vai līdzīgu izstrādājumu) un dotiem pie miera pirms vēl bērnu pasakas nolasītas. Kārtīgs miegs un ķīmija - nekas nav labāks par to.

Lai nu kā, vakar izdomāju, ka vēlos gulēt pie PC, jo biju sailgojies pēc savdabīgā Fergusona humora (ārstēšanās nolūkos 3 raidījumus biju palaidis garām). Es te tagad neizplūdīšu tekstos par to, cik labi ap sirdi sametās, atkal dzirdot to, ko dzirdu un redzot to, ko redzu, bet jāteic, ka pa vidam sanāca aizpeldēt nedaudz domās. Atkal.

-Skribent, kam tad šoreiz uzdūries sava prāta dziļākajos nostūros?

-To es tūdaļ grasījos stāstīt, ziņkārīgais, jocīgā paskata vīriņ ar šķidrajām ūsām un busiņu, kuram nav aizmugurējo logu.

Nāk pavasaris. Es te tā kā esmu iesprindzis uz sava vizuālā tēla mainīšanu/uzlabošanu/pilnveidošanu/<izkrāso pats>. Tad nu kāpēc gan ne? Uz džimu vazājos, lai tur laiciņu pakavētu, ne strādātu, protams. Arī klōzīti jaunu ir tā kā paredzēts iegādāt tuvākajos mēnešos, bet ko gan vēl es varētu mainīt?

Nē, dredus es netaisos dzīt nost un jā, arī muguras spalvas vēl neaiztikšu. Es te tā kā domāju par sejas apspalvojumu. Pēc pāris cilvēku ieteikumiem (it īpaši vienas personas, kura reiz solījās neskūt kājas tik ilgi, kamēr vien man tas krūms pie zoda karāsies) un EK, ANO un NATO atbalsta esmu nonācis pie verdikta - no nākošās algas (10. marts) iegādāšos jaunus, glīšus, krutus skujekļus un dzenos nost. Tīri tā - pamēģināt. Un tad jālūko pēc atsauksmēm un pūļa ovācijām. Kā nekā - ja nu kas, nav jau grūti atkal nekopt sevi un atlaist visu, ko vien var atlaist.

Protams, vēl pie iemesliem varētu minēt to, ka pašam sāk apnikt un pat nedaudz traucēt, kā arī iemesls, kāpēc šis tika radīts, jau sen ir aiz kalniem un lai paliek noslēpumā tīts tiem, kas par to vēl neko nezin. Jā, arī maza ziņkāre - kā nu būs ar drediem un bez sejas, bet vieglāk jau novelt vainu uz citiem.

Tad nu - par pārmaiņām!

Pastāvēs tas, kas neatrada kur apsēsties, kā jau minēju šīs vietnes atklāšanas pergamentā.

Vadot pēdējās nedēļas ar siltinātu seju,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1177. [a.k.a. domas ar daudzpunkti galā]

Vai Tev bieži gadās piedzīvot situāciju, kad Tava emocionālā daļa piesaka karu racionālajai?

Varbūt laiku pa laikam nemaz nebūtu tik traki ļaut vaļu emocijām, atstājot pie malas visus "par" un "pret", "jā" un "nē" un vienkārši laisties brīvajā kritienā, ļaujot notikt tam, kam jānotiek?

Sēdēju šorīt sabiedriskajā transportā, lai nokļūtu darba vietā. iPod mani visu ceļu aplaimoja ar Pink Floyd klātbūtni ausīs. Parasti šādā situācijā es iemigtu, bet, tā kā pa nakti biju izgulējies gana un priekšā bija 30min garš brauciens plecu pie pleca ar kādu pensionētu kundzi, sēdēju un vēroju savu elpu. Visu ceļu. Un domāju. Bet ne tās pensionētās kundzes dēļ.

Lai nu kā, aizdomājos sekojošā virzienā - kāda ir dzīves jēga/mērķi? Nevis tā vispārināti, ūdeni lejot, bet tieši man. Skaudrā patiesība - es bezmērķīgi plūstu pa savu dzīvi, īpaši nepiedomājot pie tā, ko vēlos panākt, kādu vēlos savu nākotni (un ar to es nedomāju ķecerības atvaļinājuma laikā vasarā) un tamlīdzīgi. Kas gan mani noveda pie šāda veida domām? Nemācēšu paskaidrot, bet atminēju, ka pirms laika, kad mani apciemoja otrā pilngadība, sanāca atkārtoti dzirdēt frāzi "Tu taču apzinies, ka šī ir tā Tavas dzīves dekāde, kurā jāsāk domāt par nākotni - izglītība, karjera, dzīvesvieta, ģimene u.c.?".

Šī dekāde vilina, bet tajā pašā laikā biedē. Īsti nespēju saprast, kura no izjūtām dominē.

-Bet klau, Robert, Tu taču dari to, dari šito - vārdu sakot, visu ko, lai izpildītu savus mērķus!

-Jā, svešiniek ar vaļīgo halātu, tā gan ir, bet es runāju ne jau par tādiem niekiem kā vizuālā uzlabošanās, bet tīri tālejošākiem plāniem. Vai Tu maz ieklausījies, ko es vervelēju iepriekšējā rindkopā?

Laikam jāmēģina atkal tikt skaidrībā mazliet ar sevi, nostādīt prioritātes un kaut ko pārmaiņas pēc arī darīt lietas labā, nevis tikai sēdēt, kurnēt par apstākļiem un turpināt dreifēt nezināmā virzienā.

Kā sacīt jāsaka, jaunāks es taču vairs nepalikšu. Kad tad, ja ne tagad? Negribētos tā kā visas iespējas palaist garām un attapties 30 gadu vecumā šajā pašā darba vietā, tajā pašā dzīvoklī ar to pašu izglītību.

Pat doma par šādu situāciju vien liek man nepatikā notrīsēt.

Galvenais jau ir spēt saskatīt spožu dārgakmens mirdzumu caur pagātnes putekļu un citu drazu kārtas. Tik jāprot neapžilbt.

Note-to-self : Lai izdodas!

Citu starpā, saki lūdzu, dārgo lasītāj - vai Tev ir gadījusies tāda dilemma, ka cilvēku, kurus agrāk cītīgi sauci par draugiem, vietā nāk citi? Proti, personāži, ar kuriem agrāk darīji visādas trakulības, stāstīji lietas, kuras citiem nestāstītu, yadayadayada (you got the point) vienkārši ar laiku sāk atsvešināties. Viņu vietā sāk nākt jauni, daudzsološi cilvēki. Šis brīdis. Vai Tev tāds ir bijis? Brīdis, kad it kā būtu tāda kā nodevība "aizstāt" vecos draugus ar jauniem. Tajā pašā laikā - kāda tur vairs var būt nodevība, ja nekas nav tā, kā bija kādreiz? Ja katrs ir aizgājis savu ceļu un piespiedus kārtā tikai ik pa laikam apmainās ar kādu kumēdiņu un solījumu drīzā nākotnē izbrīvēt laiku otram?

-Bet klau, Robert, kas tad Tev liedz būt tam, kas uzņemas iniciatīvu un izdara lielāko darba daļu? Tā taču draugi uz maiņām dara!

-Jā, veco vīr, bet reizēm zūd spēks, redzot to, cik liela atdeve tiek dota pretī. Vienkārši negribas, negribas, negribas...


Un jā, vēl kas. Esmu pasācis rakstīt visur visu bez emocijām. Nu ne tā, ka vispār nekā, bet bez "smailijiem". Paskatīsimies, kas no tā tagad iznāks.

Ar domām netālā nākotnē,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1176. [a.k.a. variācijas par tēmu]

Pirmām kārtām jau laikam jānosveicina jaunā darba nedēļā un jāteic visa labā vēlējuma vārdi.

Un tad varam turpināt.

Kā tas daudziem zināms, esmu šķīsts jaunēklis, kurš nesmēķē, nelieto alkoholu, kā arī visādi citādi ir veselīga dzīvesveida paraugdemonstrējums. Pavisam nedaudzi vien zin`, ka sanāca man te uz pāris nedēļām noiet no ceļa. Skati no kuras puses gribi, bet tā nu bija - ievilka mani kārdinājumā un uz 3, ja atmiņa neviļ, nedēļas nogalēm nodevos nešķīstiem priekiem, skandinot, ka es nedzeru un nesmēķēju, bet, kad iedzeru, tad arī uzsmēķēju. Ārpus skurbuma gan joprojām uzskatu, ka smēķēšana ir smirdīgs un pretīgs paradums, bet nevienu nenosodu. Tik pats atturos. Par alkoholu nemaz nerunājot.

Kā nu bijis, kā nu ne, šādus izgājienus veicu, jo šķita, ka nu jau esmu gana audzis un protu savākties, lietojot šīs apreibinošās vielas. A ne s#da. Izrādās, ka pēc zināma laika un noteiktas promiļu koncentrācijas asinīs tomēr zaudēju varu pār savu skaidro saprātu, dziņām un citām drazām. Te nu nāk smagais pārdomu brīdis - vai man tiešām tas ir vajadzīgs, ja ir jāmaksā tāda cena? Diezi nu vai. Tamdēļ atkal esmu uzsācis savu ik-ceturkšņa veselības mēnesi, kad mēģinu ķermeni attīrīt no jebkādas drazas.

Tiesa gan, tas nemaina faktu, ka es turpināšu apmeklēt iecienīto iestādījumu - tik šoreiz netērēšos kā līdz šim, un stiprākais dzēriens, ko nu tur sūtīšu, būs labi ievilcināts kulīšūdens.

Lai nu kā, neteikšu, ka nav arī savs labums šai avantūrai. Pirmkārt jau - es pa ilgiem laikiem esmu sācis līst ārā no savas kurmja alas un socializēt ar citiem savas sugas pārstāvjiem. Un par dažiem personāžiem pat nenožēloju. :)

Un arī tas, ka neesmu vairs tik kategoriski pret alkoholu, kā tas bija pēdējo pusgadu. Nē, es netaisos sākt žūpot, bet jā, ik pa laikam kādu kausu vai divus pacelt var. Tā teikt, kompānijas pēc.

Lai veiksme iesāktajos un vēl topošajos darbos!

Veselīgu dzīvesveidu atsākot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1175. [a.k.a. Laff Ya]

Ahh, visnojātākais temats, kāds vien ap šo gada laiku mēdz būt - četrpadsmīītais bebruāris.
 

Es nevēlos izklausīties/izlasīties kā frigida kaķu vecene no trešā stāva, kas ik pa laikam tikai aiziet uz veikalu pēc kārtējā maisa minču barības un pie reizes izmanto izdevību izkliegt vien viņai pašai saprotamus vārdus un to savienojumus, bet vai tik tiešām Tu vēlies šo dienu "svinēt"? Vai Tu vispār zini, kādā sakarā šī diena ir "īpaša", vai arī tikai kā lopiņš barā mauj līdz, pērkot sārtas rozes, šokolādes un random stuff`u sirds formā (kas nemaz nav domāta sirds, bet , tā kā šis ieraksts nav 16+, tad neteikšu, kas tas ir)?

Lai nu kā, ik gadu ap šo laiku esmu centies nolīst kādā mazā, klusā stūrī, kurā pasērot par skaisto jaunību, nokautajiem mājlopiem un izcirstajiem mežiem. Arī tajos gados, kad neesmu bijis viens. Es vienkārši neizprotu līdz galam šī pasākuma koncepciju. Lai gan, ja tā padomā, es taču daudz ko nesaprotot.

Un, par to runājot.

Esmu dzirdējis, ka cilvēka dzīvē notiekot kardinālas pārmaiņas ik pēc septiņiem gadiem. Ja labi pacenšas saskatīt sakarību, jā - ik pa septiņiem gadiem ir bijis jauns periods, jauna ēra manā dzīvē. Kādas tās ir agrāk - lai nu labāk tas paliek slepeno manas biogrāfijas rakstītāju, kā arī mana samaitātā smadzeņpoda lokā, bet nu jāteic, ka jau kādu laiciņu nepamet sajūta - drīz kaut kam ir jāmainās. Un tikai uz labo pusi. Protams, pie tā ir jāstrādā. Gaidīt, kad visu gatavu pasniegs - kaut kā neesmu radis pie šāda pasaules kārtības. Lai nu kā - lookin` forward to it.

Mazu gabaliņu savas domas izlicis esmu, nu varu uz kādu mirkli likties mierā.

Patīkamu visiem nedēļas nogali un hangover-free visu mīlētāju dienu.

Skribents

Skribenta Memuāri #1174 [a.k.a. Le Grand Opening]

Labs vakars mājās tuvās un tālās; vētras skartās un novārtā atstātās.

Pēc neilga pārtraukuma, ko varētu dēvēt par radošo pauzi, esmu atpakaļ nedaudz citur un nedaudz citādāks.

Kā reiz dzirdēju tautās runājam - pastāvēs, kas neatrada kur apsēsties.

Anyway, pēdējās pāris nedēļas cītīgi centos izgudrot kādu viltīgu plānu jaunu lasītāju pievilināšanai. Un ar "plāns" es domāju kādu smieklīgi/pārgudri/yadayada ierakstu, kurš nu visiem patiks. Jēga tam nav divu iemeslu dēļ : 

1) jauni lasītāji? Nopietni?

2) Tāpat es pēc tam turpināšu rakstīt ierastajā manierē. Tas visus aizbiedēs. Gandrīz kā mans twitter akkaunts.

Lai nu kā, bez dižas pompas - te nu es esmu. Savā privātajā stūrītī, kuru var pārlapot/papildināt/iztukšot neatkarīgi no valsts iecienītākā portāla darbības niķiem un stiķiem, cenzūrām un visu pārējo.

Nu ja. Tātad sveicu!

Paldies tiem, kas gaidīja - pacietieties vēl mazliet. Gan drīz mūzas mani uzmeklēs. Pavasaris tač` tuvojas!

Jaunajiem vērotājiem, ja tādi ir - pacietību un labu humora izjūtu! 

Jūsu,

Skribents.