Vakar saņēmu šādas tādas replikas, ka mani memuāri esot pārāk gari. Tik gari, ka slinkums lasīt.
Šodien centīšos īsāk.
Nevienam nav noslēpums, ka es te kādu laiciņu cīnos ar savu veselību. Tas sevī ietvēra pavisam vienkāršas , bet gana efektīvas metodes - vakarā pamieloties ar Coldrex (vai līdzīgu izstrādājumu) un dotiem pie miera pirms vēl bērnu pasakas nolasītas. Kārtīgs miegs un ķīmija - nekas nav labāks par to.
Lai nu kā, vakar izdomāju, ka vēlos gulēt pie PC, jo biju sailgojies pēc savdabīgā Fergusona humora (ārstēšanās nolūkos 3 raidījumus biju palaidis garām). Es te tagad neizplūdīšu tekstos par to, cik labi ap sirdi sametās, atkal dzirdot to, ko dzirdu un redzot to, ko redzu, bet jāteic, ka pa vidam sanāca aizpeldēt nedaudz domās. Atkal.
-Skribent, kam tad šoreiz uzdūries sava prāta dziļākajos nostūros?
-To es tūdaļ grasījos stāstīt, ziņkārīgais, jocīgā paskata vīriņ ar šķidrajām ūsām un busiņu, kuram nav aizmugurējo logu.
Nāk pavasaris. Es te tā kā esmu iesprindzis uz sava vizuālā tēla mainīšanu/uzlabošanu/pilnveidošanu/<izkrāso pats>. Tad nu kāpēc gan ne? Uz džimu vazājos, lai tur laiciņu pakavētu, ne strādātu, protams. Arī klōzīti jaunu ir tā kā paredzēts iegādāt tuvākajos mēnešos, bet ko gan vēl es varētu mainīt?
Nē, dredus es netaisos dzīt nost un jā, arī muguras spalvas vēl neaiztikšu. Es te tā kā domāju par sejas apspalvojumu. Pēc pāris cilvēku ieteikumiem (it īpaši vienas personas, kura reiz solījās neskūt kājas tik ilgi, kamēr vien man tas krūms pie zoda karāsies) un EK, ANO un NATO atbalsta esmu nonācis pie verdikta - no nākošās algas (10. marts) iegādāšos jaunus, glīšus, krutus skujekļus un dzenos nost. Tīri tā - pamēģināt. Un tad jālūko pēc atsauksmēm un pūļa ovācijām. Kā nekā - ja nu kas, nav jau grūti atkal nekopt sevi un atlaist visu, ko vien var atlaist.
Protams, vēl pie iemesliem varētu minēt to, ka pašam sāk apnikt un pat nedaudz traucēt, kā arī iemesls, kāpēc šis tika radīts, jau sen ir aiz kalniem un lai paliek noslēpumā tīts tiem, kas par to vēl neko nezin. Jā, arī maza ziņkāre - kā nu būs ar drediem un bez sejas, bet vieglāk jau novelt vainu uz citiem.
Tad nu - par pārmaiņām!
Pastāvēs tas, kas neatrada kur apsēsties, kā jau minēju šīs vietnes atklāšanas pergamentā.
Vadot pēdējās nedēļas ar siltinātu seju,
Skribents.
Nu galīg nemaz tavi memuāri nav gari! :)
AtbildētDzēstEs saku - raksti to droši! :))
Tie, kuri gribēja lasīt īsākus rakstus, varēja lasīt Tavas d/g, šis vairāk, manuprāt, Taviem draugiem, faniem un radiem, kuri interesējas par Tavām domām un ikdienas gaitām. :)
AtbildētDzēstPar sejas apmatojumu - man šķiet, ka dredi ar skūtu seju īsti neies kopā, bet nu, kā jau minēji, nav grūti atkal atlaist.
Reizēm ir tāda vēlme Tevi no sirds samīļot, arī šoreiz.
Ņemot vērā Martas izveidoto Tava bloga lasītāju loku - sanāk, ka esmu fans! :)
AtbildētDzēstRe kā! :D
Šeku reku bums - tas tak ir viens varens notikums!
AtbildētDzēstDrīzāk jau seja parādīsies nekā pazudīs.
AtbildētDzēstUn vienmēr pastāv arī iespēja pilnībā neizskūt, bet atstāt pievilcīgas 'vadlīnijas'.
Runājot par rakstu garumiem - nemaz gari viņi nav. Raksti ir pietiekoši kodolīgi, lai domu varētu kārtīgi izpaust. Ja grib palasīt ko īsu, tad lai piereģistrējas twitter.com .
Tur jau tā doma - noskūties pavisam, jo pagaidām esmu mēģinājis atstāt gan vadlīnijas, gan krūmu pie zoda - pirmais variants īsti pašam nepatīk (un viena jaunības kritiena dēļ - nepilnīgi aug), un otrais mazliet par ilgu jau ir - vajag pārmaiņas.
AtbildētDzēstUn pateicos par to garuma komentēšanu - pats nepateiktu labāk.