Skribenta Memuāri #1183. [a.k.a. kārtējais ņaudulīgais ieraksts]

Vakars labs vai ne tik labs - tā jau nu katra indivīda problēma.

Lai nu kā, skaidri zināms, ka ikvienam ir nepieciešama zināma atslodze no ikdienas rutīnas, no ikdienas problēmām, ķildām, pat līdzcilvēkiem.

Tā nu es te sadomāju vakar doties patālākā ekspedīcijā Liepājas virzienā un mazliet atpakaļ. Vai esmu atpūties? 500km pie auto stūres nav diez ko uzmundrinošs laiks. Bet tas tikai fiziski. Lai gan es neteiktu, ka visādi citādi būtu kļuvis labāk. Jā, pabiju prom. Jā, nelasīju savu ikdienišķo lasāmvielu, kas mēdz mani nelāgi noskaņot un viss tāds, bet ar vienu vakaru ir mazliet par īsu, tāpēc ar nepacietību gaidu vasaru, kad (cerams) varēšu doties prom uz ilgāku laiku. Nevienam neko neteikt, telefonu izslēgt, internetu kā sugu aizmirst. Jā, tas ir tieši tas, ko es tagad vēlētos, bet dažādu apsvērumu dēļ nespēju realizēt tuvākajā nākotnē, bet visam jau esot savs laiks, vai ne?

Kas gan liecina par to, ka man tas tik tiešām būtu nepieciešams, un ka tās nav tikai manas kārtējās slimīgās iedomas un/vai atrunas, jo pats ar sevi neprotu tikt galā, kā jau ikviens garā vājš cilvēks?

Elementāri, Vatson. Pirmkārt, pēdējos 2 gadus sanāca šādu prieku baudīt - katru gadu atgriezies enerģijas pilns uzsākt visu no jauna, jo prāts bija attīrīts no visādiem sīkumiem, kas pa turieni mētājās, kā arī domas un prioritātes bija saorganizētas tā, ka pašam prieks un šalallā un tralallā.

Un ne jau tikai tā nošķirtība no apkārtējās pasaules un modernajiem saziņas līdzekļiem to palīdz darīt - tie ir cilvēki, ar kuriem tur esmu. Ikvienam taču ir saujiņa ļaužu, kuru sabiedrībā tie var justies nepiespiesti, netēlot un visādi citādi būt brīvs. Priecājos, ka man arī šāda saujiņa ir, un tie ir f-ing fantastiski cilvēki. Jā, gada laikā šajā saujā ir iekritis vēl viens vai divi personāži, bet tas jau ir cits stāsts un neba par to es nācu gvelzt.

Un otrkārt - pēdējā laikā esmu pamanījis sevī aizvien vairāk izceļamies vienu rakstura īpašību, kuru es ļoti neciešu citos un nekad (jā, nekad nesaki nekad - tā sauc Bībera filmu) nevēlos savā īpašību buķetē saskatīt - egocentrisms. Es neesmu altruists, nebūt ne, bet iet otrā galējībā es arī nevēlos. Redzēt, ka citam kāda ķibele, un nopriecāties, ka man no tā atleks kāds labums - nu nav tas diez ko jauki. Cilvēka dabā, jā, bet cilvēks jau vispār kā suga (ar retiem izņēmumiem) ir diezgan neciešams radījums.

Daba, mūzika, vēlas nakts sarunas pie ūdens vai vienkārša klusēšana un bezmērķīga skatīšanās tālajā, tumšajā mežā/horizontā/debess jumā, kurinot h2o pīpi vai ko citu kūpināmu un gana aromātisku. To es arī visvairāk gaidu šajā vasarā.

Veiksmīgu jauno darba nedēļu vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1182. [a.k.a. grēksūdze/vaļsirdīga atzīšanās/izkrāso pats]

Labvakar, manu dārgo lasītāj!

Rūgtu jo rūgtu vērmeļu uzlējumu esmu sagatavojis, Pink Floyd fonā uzlicis arīdzan, nu varu pa ilgiem laikiem piesērst šajā vietnē uz vienu desmitminūti un izstāstīt Tev, kā nu man pēdējā laikā gājis.

Ir dzirdēts runājam, ka ikvienam cilvēkam esot sava apreibinošā viela, kas viņam esot vispiemērotākā. Kas durās, kas šņauc, kas pīpē, kas nodzerās - katram savs, vārdu sakot. Esmu ievērojis, ka alkohols nudien nav mana viela.

-"Kas gan Tevi noveda pie šādām domām?" vaicās vidusmēra lasītājs.

Tad nu pavei, pavei - sāksim ar to, ka es dodu priekšroku iespējai atcerēties visu sarunāto un sastrādāto. Tādējādi par to vieglāk atbildību uzņemties. Jā, varētu it kā dzert ar mēru, priekšsēdētāju un citiem augstos amatos esošiem, bet es, šķiet, to īsti nepieprotu. Ja reiz neprotu laikā apstāties, tad kāpēc gan vispār uzsākt?

Vēl jau ir tādas negatīvās blaknes kā agresija, emociju uzplūdi, sestdien pat teju vai mazu nervu sabrukumu paspēju piedzīvot, kā arī kādu mazu skandālu ar jaunieti, kurš bija tādā pašā kunga prātā. Pēdējā mēneša laikā tas nav pirmais gadījums - laikam karma kaut kādā veidā sagājusi sviestā. Man, kā jau miermīlīgam jaunietim, nekas no tā nav nepieciešams, tamdēļ esmu nolēmis atkal atsākt savu sauso periodu. Tiesa gan, nosacīti. Joprojām paliek retie vientulības vakari, kad tā vien prasās kādu viskija glāzi iemalkot, vai arī kāda ļoti, ļoti šaura pasēdēšana (ieskaitot mani - līdz 3 cilvēkiem), tad man pat nav diži daudz iespēju savārīt problēmas.

Papildus tam visam - zinoša daktertante, aplūkojusi manus analīžu rezultātus, noteica, ka vajadzētu mēģināt no tā visa pa gabalu turēties. Varbūt pārmaiņas pēc jāsāk ārstus klausīt?

Lieki pieminēt, ka tādējādi tiks ietaupīts kāds liekāks latiņš, būs arī vairāk laika nodoties savu hobiju atjaunošanai - ar video montāžu paniekoties, ģitārai apgūt ko vairāk par pirkstu vingrinājumiem un tā.

Bet ko nu tik daudz par to sērgu. Esmu arī nācis pie jaunas apgaismības, nedaudz savādāka dzīves skatījuma, if you prefer. Proti, ja līdz šim esmu to vien darījis kā nīdējis par to, kā man nav, tad nu ir pēdējais laiks sākt novērtēt to, kas man ir. Nē, es nekļūšu par baiso optimistu; nē, es nepievienošos kādai sektantu kustībai; nē, es gluži vienkārši turpināšu dzīvot kā līdz šim, bet to laiku, ko izmantoju lidinoties savu (ie)domu mākoņos un sapņos, kuri ir lemti tikai un vienīgi palikšanai manā galvā, izmantošu lietderīgāk - mēģinot sasniegt jaunus augstumus, pieverot acis uz neveiksmēm. Galu galā, nekļūdās taču tikai tie, kas neko nedara, vai ne?

Paldies,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1181. [a.k.a. kā Roberts nedēļas piekto dienu Balerijā vadīja]

Vakars labs.

Kā nu bijis, kā nu ne, vakaru iesāku savmājās ar personu, kas man atstiepa vērmeles. Ziniet, nav gluži tā trakākā čaja, kas manā mūžā dzerta, bet melošu, ja teikšu, ka ik dienas vēlos šo prieku baudīt. Lai vai kā, pēc nelielas sirC* purināšanas un citām ar to nesaistītām lietām, Nikolaja, kuru draugi par Koļu, un kuram uzvārdā savādāk, kā arī citu ļaužu mudināti, devāmies aplūkot, kas darās ar tādu iestādījumu kā Melno Cepurīšu Balerija.

Par krāsainām bumbām striķu galos, kas tika ļoti intensīvi vicinātas, neko neteikšu, bet persona, kas to darīja (stādījās priekšā un pakaļā kā Undīne un teicās, ka nākusi no Liepājas - garš ceļš pārgājienam) gan bija visai savdaba, bet jāteic, ka gana atraisīta, jo ātri vien sagribēja iepazīties ar trim jancīga paskata puišeļiem, kuru vārdi Nikolajs, Tanciņš un Jānis izskanēja no viņu mutēm. Kas incanti, Undīne neprata atminēties Jāņa vārdu. Laikam jau Nikolajs un Tanciņš Liepājas pusē ir izplatītāki vārdi par latvietim netipisko Jāni.

Lai vai kā, ar Nikolaju pārspriedu pāris vārdus par to, cik Koelju k-gs apgarots bijis, par to, cik laba mūzika bijusi pirms 2-4dekādēm un maniem twītiem. Tā nu sagadījās man nospriest, ka nu jau būs gana - pāri pa 5000 twītiem, no kuriem lāga nekāda, tamdēļ apņemos rakstīt tur retāk, kā arī mazāk personīguma tajos iejaukt.

Šajos memuāros gan nekas nemainās - visu laiku gvelzīšu par sevi. Varbūt, ja nu kādreiz būšu smagi saostījies līmi vai parketu saēdies, patrenkāšu savu radošumu un mēģināšu kaut ko uzfantazēt, lai cilvēkiem jestrāks prāts, bet uz to lielas likmes nelieku.

Pirms došanās atpakaļ uz Baleriju, KISS klausoties,

Skribents.

pOST sCRIPTUM. Kopš vakardienas esmu palicis bez cimdiem. Kas to būtu domājis, ka ādas cimdiem pēc izmazgāšanas un turēšanas uz radiatoriem ir tieksme palikt mazākiem? Toties ir arī guvums - vēl bez vērmelēm tiku arī pie šalles. Klanos, noņemu mici un kniksēju pateicībā.

Skribenta Memuāri #1180. [a.k.a. viens maziņais vakara noskaņās]

Vakars labs!

Es pat īsti nezinu, vai būtu vērts šo rakstīt, bet, ja reiz esmu iesācis, tad lai iet.

Laicīgi brīdinu - iespējams, ka peldēšos savās domās un šim ierakstam drīzāk vajadzētu atrasties manā neeksistējošajā piezīmju blociņā.

Lai nu kā, biju šodien atkal devies uz džimu. Tiem, kas nezin - vakar tapu tur pievilts. Visādu apstākļu sakritības dēļ es nejutos ne tuvu kā savā ādā, tāpēc paredzētā 1.5h treniņa vietā pavadīju 25min uz skrejceļa un aizgāju prom - neko nespēju izdarīt lādzīgu jau tad, un bija bail mēģināt ķerties klāt nepielūdzamajiem stieņiem.

Long story short - šovakar devu otru iespēju sev. Koncentrēšanās, sevis noskaņošana `n` shit like that - izdarīju visu, ko vajadzēja un kāds personāžs, kas pēdējā laikā kļuvis par (nebaidīšos šo vārdu) tuvu draugu, piespieda mani darīt vēl un vēl. Par to arī paldies viņam - atkal esmu uzzinājis, ka mana ķermeņa robežas tomēr ir krietni augstāk, kā līdz šim šķita.

Bet ko nu par to. Šovakar skandās top atskaņots Pink Floyd (cik pārsteidzoši, vai ne?). Aplūkoju pāris savas galertijas traukiem.lv , arī privātajos folderos cietnī iemetu aci. Kad tā bija savākta, secināju - neesmu es fotogēnisks un man nepatīk fotogrāfēties. Laikam tāpēc man ir tik maz normāli biwzhjuxzi. Bet, neskatoties uz antipātijām un skarbo paškritiku, man tomēr gribētos vairāk. Kaut vai ne publicēšanai, bet tīri savam prieciņam. Un tāpēc te ir viens mazs lūgums Jums, mani dārgie lasītāji. Ja es kādreiz Jūs aplaimošu ar savu klātbūtni Jūsu miteklī, kādā dzertuvē vai citā vietā, esiet laipni aicināti nevilcinoties vilkt ārā savus aparātus (un mani neinteresē - profesionālā spogulene vai ikdienas "ziepju trauks") un knipsējiet. Protams, neba mani vienu - lauzīšos kā jauna meita pirms liktenīgās nakts. Vēlos daudz kopbildes ar Jums. Vēlos, lai varu atvērt savu bilžu mapi un ar smaidu sejā aplūkot biwzhjaz, atceroties kopā pavadītos brīžus. Nesaku, ka man tādu nav, bet nekad jau nebūs par daudz, vai ne?

Saldsērīgās noskaņās esot,

Skribents.

p.s. video nav attēlota mana iecienītākā versija šim skaņdarbam, bet, uz ātru roku meklējot, šis ir vienīgais, kurš nav izdzēsts autortiesību pārkāpuma dēļ.