Labvakar, manu dārgo lasītāj!
Rūgtu jo rūgtu vērmeļu uzlējumu esmu sagatavojis, Pink Floyd fonā uzlicis arīdzan, nu varu pa ilgiem laikiem piesērst šajā vietnē uz vienu desmitminūti un izstāstīt Tev, kā nu man pēdējā laikā gājis.
Ir dzirdēts runājam, ka ikvienam cilvēkam esot sava apreibinošā viela, kas viņam esot vispiemērotākā. Kas durās, kas šņauc, kas pīpē, kas nodzerās - katram savs, vārdu sakot. Esmu ievērojis, ka alkohols nudien nav mana viela.
-"Kas gan Tevi noveda pie šādām domām?" vaicās vidusmēra lasītājs.
Tad nu pavei, pavei - sāksim ar to, ka es dodu priekšroku iespējai atcerēties visu sarunāto un sastrādāto. Tādējādi par to vieglāk atbildību uzņemties. Jā, varētu it kā dzert ar mēru, priekšsēdētāju un citiem augstos amatos esošiem, bet es, šķiet, to īsti nepieprotu. Ja reiz neprotu laikā apstāties, tad kāpēc gan vispār uzsākt?
Vēl jau ir tādas negatīvās blaknes kā agresija, emociju uzplūdi, sestdien pat teju vai mazu nervu sabrukumu paspēju piedzīvot, kā arī kādu mazu skandālu ar jaunieti, kurš bija tādā pašā kunga prātā. Pēdējā mēneša laikā tas nav pirmais gadījums - laikam karma kaut kādā veidā sagājusi sviestā. Man, kā jau miermīlīgam jaunietim, nekas no tā nav nepieciešams, tamdēļ esmu nolēmis atkal atsākt savu sauso periodu. Tiesa gan, nosacīti. Joprojām paliek retie vientulības vakari, kad tā vien prasās kādu viskija glāzi iemalkot, vai arī kāda ļoti, ļoti šaura pasēdēšana (ieskaitot mani - līdz 3 cilvēkiem), tad man pat nav diži daudz iespēju savārīt problēmas.
Papildus tam visam - zinoša daktertante, aplūkojusi manus analīžu rezultātus, noteica, ka vajadzētu mēģināt no tā visa pa gabalu turēties. Varbūt pārmaiņas pēc jāsāk ārstus klausīt?
Lieki pieminēt, ka tādējādi tiks ietaupīts kāds liekāks latiņš, būs arī vairāk laika nodoties savu hobiju atjaunošanai - ar video montāžu paniekoties, ģitārai apgūt ko vairāk par pirkstu vingrinājumiem un tā.
Bet ko nu tik daudz par to sērgu. Esmu arī nācis pie jaunas apgaismības, nedaudz savādāka dzīves skatījuma, if you prefer. Proti, ja līdz šim esmu to vien darījis kā nīdējis par to, kā man nav, tad nu ir pēdējais laiks sākt novērtēt to, kas man ir. Nē, es nekļūšu par baiso optimistu; nē, es nepievienošos kādai sektantu kustībai; nē, es gluži vienkārši turpināšu dzīvot kā līdz šim, bet to laiku, ko izmantoju lidinoties savu (ie)domu mākoņos un sapņos, kuri ir lemti tikai un vienīgi palikšanai manā galvā, izmantošu lietderīgāk - mēģinot sasniegt jaunus augstumus, pieverot acis uz neveiksmēm. Galu galā, nekļūdās taču tikai tie, kas neko nedara, vai ne?
Paldies,
Skribents.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru