Skribenta Memuāri #1181. [a.k.a. kā Roberts nedēļas piekto dienu Balerijā vadīja]

Vakars labs.

Kā nu bijis, kā nu ne, vakaru iesāku savmājās ar personu, kas man atstiepa vērmeles. Ziniet, nav gluži tā trakākā čaja, kas manā mūžā dzerta, bet melošu, ja teikšu, ka ik dienas vēlos šo prieku baudīt. Lai vai kā, pēc nelielas sirC* purināšanas un citām ar to nesaistītām lietām, Nikolaja, kuru draugi par Koļu, un kuram uzvārdā savādāk, kā arī citu ļaužu mudināti, devāmies aplūkot, kas darās ar tādu iestādījumu kā Melno Cepurīšu Balerija.

Par krāsainām bumbām striķu galos, kas tika ļoti intensīvi vicinātas, neko neteikšu, bet persona, kas to darīja (stādījās priekšā un pakaļā kā Undīne un teicās, ka nākusi no Liepājas - garš ceļš pārgājienam) gan bija visai savdaba, bet jāteic, ka gana atraisīta, jo ātri vien sagribēja iepazīties ar trim jancīga paskata puišeļiem, kuru vārdi Nikolajs, Tanciņš un Jānis izskanēja no viņu mutēm. Kas incanti, Undīne neprata atminēties Jāņa vārdu. Laikam jau Nikolajs un Tanciņš Liepājas pusē ir izplatītāki vārdi par latvietim netipisko Jāni.

Lai vai kā, ar Nikolaju pārspriedu pāris vārdus par to, cik Koelju k-gs apgarots bijis, par to, cik laba mūzika bijusi pirms 2-4dekādēm un maniem twītiem. Tā nu sagadījās man nospriest, ka nu jau būs gana - pāri pa 5000 twītiem, no kuriem lāga nekāda, tamdēļ apņemos rakstīt tur retāk, kā arī mazāk personīguma tajos iejaukt.

Šajos memuāros gan nekas nemainās - visu laiku gvelzīšu par sevi. Varbūt, ja nu kādreiz būšu smagi saostījies līmi vai parketu saēdies, patrenkāšu savu radošumu un mēģināšu kaut ko uzfantazēt, lai cilvēkiem jestrāks prāts, bet uz to lielas likmes nelieku.

Pirms došanās atpakaļ uz Baleriju, KISS klausoties,

Skribents.

pOST sCRIPTUM. Kopš vakardienas esmu palicis bez cimdiem. Kas to būtu domājis, ka ādas cimdiem pēc izmazgāšanas un turēšanas uz radiatoriem ir tieksme palikt mazākiem? Toties ir arī guvums - vēl bez vērmelēm tiku arī pie šalles. Klanos, noņemu mici un kniksēju pateicībā.