Skribenta Memuāri #1177. [a.k.a. domas ar daudzpunkti galā]

Vai Tev bieži gadās piedzīvot situāciju, kad Tava emocionālā daļa piesaka karu racionālajai?

Varbūt laiku pa laikam nemaz nebūtu tik traki ļaut vaļu emocijām, atstājot pie malas visus "par" un "pret", "jā" un "nē" un vienkārši laisties brīvajā kritienā, ļaujot notikt tam, kam jānotiek?

Sēdēju šorīt sabiedriskajā transportā, lai nokļūtu darba vietā. iPod mani visu ceļu aplaimoja ar Pink Floyd klātbūtni ausīs. Parasti šādā situācijā es iemigtu, bet, tā kā pa nakti biju izgulējies gana un priekšā bija 30min garš brauciens plecu pie pleca ar kādu pensionētu kundzi, sēdēju un vēroju savu elpu. Visu ceļu. Un domāju. Bet ne tās pensionētās kundzes dēļ.

Lai nu kā, aizdomājos sekojošā virzienā - kāda ir dzīves jēga/mērķi? Nevis tā vispārināti, ūdeni lejot, bet tieši man. Skaudrā patiesība - es bezmērķīgi plūstu pa savu dzīvi, īpaši nepiedomājot pie tā, ko vēlos panākt, kādu vēlos savu nākotni (un ar to es nedomāju ķecerības atvaļinājuma laikā vasarā) un tamlīdzīgi. Kas gan mani noveda pie šāda veida domām? Nemācēšu paskaidrot, bet atminēju, ka pirms laika, kad mani apciemoja otrā pilngadība, sanāca atkārtoti dzirdēt frāzi "Tu taču apzinies, ka šī ir tā Tavas dzīves dekāde, kurā jāsāk domāt par nākotni - izglītība, karjera, dzīvesvieta, ģimene u.c.?".

Šī dekāde vilina, bet tajā pašā laikā biedē. Īsti nespēju saprast, kura no izjūtām dominē.

-Bet klau, Robert, Tu taču dari to, dari šito - vārdu sakot, visu ko, lai izpildītu savus mērķus!

-Jā, svešiniek ar vaļīgo halātu, tā gan ir, bet es runāju ne jau par tādiem niekiem kā vizuālā uzlabošanās, bet tīri tālejošākiem plāniem. Vai Tu maz ieklausījies, ko es vervelēju iepriekšējā rindkopā?

Laikam jāmēģina atkal tikt skaidrībā mazliet ar sevi, nostādīt prioritātes un kaut ko pārmaiņas pēc arī darīt lietas labā, nevis tikai sēdēt, kurnēt par apstākļiem un turpināt dreifēt nezināmā virzienā.

Kā sacīt jāsaka, jaunāks es taču vairs nepalikšu. Kad tad, ja ne tagad? Negribētos tā kā visas iespējas palaist garām un attapties 30 gadu vecumā šajā pašā darba vietā, tajā pašā dzīvoklī ar to pašu izglītību.

Pat doma par šādu situāciju vien liek man nepatikā notrīsēt.

Galvenais jau ir spēt saskatīt spožu dārgakmens mirdzumu caur pagātnes putekļu un citu drazu kārtas. Tik jāprot neapžilbt.

Note-to-self : Lai izdodas!

Citu starpā, saki lūdzu, dārgo lasītāj - vai Tev ir gadījusies tāda dilemma, ka cilvēku, kurus agrāk cītīgi sauci par draugiem, vietā nāk citi? Proti, personāži, ar kuriem agrāk darīji visādas trakulības, stāstīji lietas, kuras citiem nestāstītu, yadayadayada (you got the point) vienkārši ar laiku sāk atsvešināties. Viņu vietā sāk nākt jauni, daudzsološi cilvēki. Šis brīdis. Vai Tev tāds ir bijis? Brīdis, kad it kā būtu tāda kā nodevība "aizstāt" vecos draugus ar jauniem. Tajā pašā laikā - kāda tur vairs var būt nodevība, ja nekas nav tā, kā bija kādreiz? Ja katrs ir aizgājis savu ceļu un piespiedus kārtā tikai ik pa laikam apmainās ar kādu kumēdiņu un solījumu drīzā nākotnē izbrīvēt laiku otram?

-Bet klau, Robert, kas tad Tev liedz būt tam, kas uzņemas iniciatīvu un izdara lielāko darba daļu? Tā taču draugi uz maiņām dara!

-Jā, veco vīr, bet reizēm zūd spēks, redzot to, cik liela atdeve tiek dota pretī. Vienkārši negribas, negribas, negribas...


Un jā, vēl kas. Esmu pasācis rakstīt visur visu bez emocijām. Nu ne tā, ka vispār nekā, bet bez "smailijiem". Paskatīsimies, kas no tā tagad iznāks.

Ar domām netālā nākotnē,

Skribents.