Skribenta Memuāri #1193 [a.k.a. falalalalālalālā don`t!]

Sveiciens visiem maniem dārgajiem lasītājiem!

Valsts svētki ir aizvadīti un, zinot ļaužu tieksmi nepārtraukti kaut ko gaidīt, ir sācies lielais ziemassvētku gaidīšanas bums, sev līdzi nesot rotājumu parādīšanos mitekļos, jaunu dzērienu un atlaižu vilni veikalos, nebeidzamās, gadu desmitiem atklausītās dziesmiņas radio stacijās un visu pārējo, kas vien ir ar šo pasākumu saistīts. Nepārmetu nevienam, kurš jau izjūt ziemassvētku gaisotni, popularizējot gan iepriekš minētos meldiņus, rotājot sevi un savu apkārtni, mielojoties ar kādiem karstdzērieniem un tā tālāk, es tikai nācu šeit pavēstīt savu nostāju.

Jau trešo gadu pēc kārtas es šos t.s. svētkus nesaskatu tā, kā vairums. Man tie nenozīmē dāvanu iegādi, pārspīlētu laipnību, reizi gadā ziedošanu labdarībai, lai par to varētu saņemt kādu no kartona vai vienkārši biezāka papīra izgrebtu apliecinājumu, kuru vēlāk rādīt citiem, informējot par to, cik jauks esmu. Dāvanas es varu sniegt jebkurā gada laikā un man nav nepieciešama viena diena gadā, lai finansiāli vai kā citādi palīdzētu tiem, kam iet vēl sliktāk kā man. Es to varu darīt un arī daru ikdienā. Tamdēļ arī šoreiz vēršos pie Jums ar informāciju, ka šogad, ieturot tradīciju, netaisos pirkt/taisīt/<izkrāso pats> kādam dāvanas, lai tikai izpildītu kaut kādas saistības, kā arī nevēlos neko saņemt. Man ziemassvētki ir laiks, kad mierīgi pabūt kopā ar ģimeni un vēlāk vienatnē pārcilātu un sakārtotu domas, lai varētu pēc tam mierīgu sirdi atgriezties ikdienas darbu steigā.

Savu galveno domu esmu pavēstījis un dziļākā tēmas izķidāšanā (publiskā telpā) negrasos iesaistīties.

Vēlu visiem patīkamu adventes laiku, tuvumā sev svarīgus cilvēkus un sirdsmieru, mēģinot atcerēties pamatvērtības, nevis ļauties šo svētku komercionalizēšanai.

Peace,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1192 [a.k.a. paziņojums T2/ZZ lietotājiem]

Sveicināts, mans dārgais lasītāj!

Kā jau visiem labi zināms, pāris mēnešus (kopš Augusta vidus, ja gribam būt precīzi) esmu LMT klients un galīgi vairs ne ZZ, kas daudzos radīja izbrīnu pēc sarunas, kas maksāja salīdzinoši dārgāk, vai sms, par kuru vispār bija jāmaksā.
Lai arī mans telefons arī ZZ laikos nebija pārslogots no zvanu un sms plūsmas, pēc pārejas uz LMT uzradās saujiņa ļaužu, kas izteica nepatiku par manu lēmumu, jo nu, redzies, esot dārgāka saziņa. Tad nu Jums šodien sniedzu prieka vēsti - no šī brīža esmu atradis pielietojumu savam vecajam telefonam un 1Ls monētai, kas iekrita Statoil kasē. Jā, esmu nopircis ZZ. Nē, es nepametu pieslēgumu, tas man paliek kā pamatsaziņas līdzeklis. Priekšapmaksa tiks izmantota vairāk ienākošajai informācijas plūsmai.

Ja nu kādu interesē, kāda ir maģiskā ciparu kombinācija, kuras galā esmu sastopams T2/ZZ draudzīgās cenās, to, lūdzu, vaicājiet privāti.

Paldies par uzmanību,
Skribents.

Skribenta memuāri #1191 [a.k.a. tukšums un klusums]

Cerams, viens no tiem labākajiem šībrīža diennakts laikiem, manu dārgo lasītāj.

Sev par brīnumu, ik pa laikam saņemu atgādinājumu kaut ko nebūt šeit ierakstīt, jo, redzies, sen jau tā nav darīts un pat caur monitoru var redzēt, ka uz šī memuāra krājas pamatīga putekļu kārta.
Kamdēļ gan tā? Grūti pateikt. Nav tā, ka man ik pa laikam neuzpeldētu kāda doma, kuru publiski iztirzāt, vai vienkārši pagarāks iekšējais monologs, kuru varētu atļauties nopublicēt. Ir, bet ne vienmēr es to varu izdarīt, un katru reizi esmu paļāvies uz variantu "būs jau labi, atcerēšos" , ko es, kā jau redzam, cītīgi nedaru. Cik spēšu - labošos.

Piesēdos šovakar ar domu, ka varētu kaut ko uzskricelēt. Jā, redzies, tas kā reizi izdevās, bet ne gluži tā kā vēlētos. Sauciet to par rudens depresiju, iedvesmas zudumu vai vienkārši izdomas trūkumu, bet jau ilgu laiku es nespēju saņemties kaut ko nebūt lasāmu šeit ierakstīt, tamdēļ paziņoju, ka uz nenoteiktu laiku šeit variet arī neko negaidīt. Tiem, kas mani vēro sociālajos portālos, tie pirmie uzzinās par kaut kā jauna uzrašanos. Ja ir vēl kādi - lūkojieties ka lūdzu uz mani sociālajos portālos.

Paldies.

Cerot uz drīzu atkal redzēšanos,
Skribents.

Skribenta Memuāri #1190 [a.k.a. pārāk garš skricelējums, lai iekļautu twītā]

<ievietot formālu sveiciena tekstu>

Reiz esmu rakstījis jau par sociālo portālu (un interneta kā tāda) pozitīvo ietekmi uz mūsu dzīvēm, un, kā nojautu pēc dažiem komentāriem gan šeit, gan draudzīgajos, gan arī uz ielas, bārā, zem tilta un pie Zigfrīda Muktupāvela, neba man vienīgajam, un tas šķiet tikai un vienīgi loģiski.

BET, ir arī savi down-side tam visam pasākumam. Te es gan nevēlētos sākt tērgāt par trīspadsmitgadniecēm Marijām (kuru patieso identitāti mēs visi zinam), kas mēģina savervēt mazus puišeļus uz atnākšanu ciemos, mielošanos ar pašgatavotiem cepumiem un vecmāmuļas cītīgi lasītajām liepziedu tējām. Es pat tā īsti neko par to nevēlos teikt, tik vien, kā aizdomājos par faktu, ka patiesi nekas nepaliek noslēpts šajās dzīlēs. (malacis, Skribent, to taču neviens nezināja. Nu nekas, turpini vien) Reizēm pat visprastākajās lapelēs šķiet, ka īsti vecu info nevar uzrakt, bet atliek tik sekot vienam linkam (teju vai kā maģiskajai truša alai stāstā par narkomāni Alisi) un kā uz burvju mājiena ir iespējams atrast informāciju, kuru esi meklējis. Tiesa, te nu gan derētu atminēties, ka ne vienmēr ir prātīgi to darīt, ja vien pirms tam jau neesi uzmetis rasējumu ar idejām, ko iesākt ar šo informāciju, lai arī kāda tā būtu. Te nu varētu sekot nākamais Skribenta padoms, kurš ikurāt nav no manis paša nācis - būt optimistam, protams, mēdz būt skaisti un viss tāds, bet lietderīgāk ir vienmēr sagatavot sevi tam ļaunākajam variantam, nevis naivi cerēt, ka viss būs tieši tā, kā Tu vēlies. Laikam Renārs mazlietiņ būs kaut ko saputrojies savos skaņdarbos. Citi teiks, ka tas ir neveselīgi un tā un šitā, bet tad nu sakiet man lūdzu, kas ir neveselīgāk - paņemt skaņotāju un attiecīgi noskaņoties, vai ticēt, cerēt un vēl nez ko darīt, bet beigu beigās tik un tā, latviski izsakoties, aplauzties, kam seko čupa ar sevis nosodījumiem, pātaru skaitīšanām un stāšanos klosterī?

Šīs divas rindkopas samērā labi derētu kā ievads kādam nopietnam, sirdi plosošam rakstam un tā, vai ne? Atļaušos Jūs apbēdināt/iepriecināt - nekas tāds nebūs. Lai arī kā varētu šķist pēc maniem twītiem, iepriekšējiem "bloga" ierakstiem un citām drazām, man netīk gluži izpaust par sevi nenormāli daudz personīgas informācijas. Viss, ko es vēlējos - atbrīvoties no pāris domām, kas man klejo pa galvu. Tā kā šajā nakts stundā nevēlējos nevienu personīgi ar šo pasākumu traucēt, izlikšu to publiskai apskatei, nopelšanai un vēlāk sevis nomētāšanai ar dubļiem, akmeņiem un puspuvušiem tomātiem.

Patīkamu un bezpaģirainu svētdienu vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1189 [a.k.a. nomainīju skype nick]

Labs <ievietot diennakts daļu, kurā lasi šo ierakstu>.

Ja ne gluži katram, tad daudziem ir tāda kaite, ka skype kontaktos ir uzkrājušies daudz lieki/vairs neeksistējoši vai vēl nezin kādi jūzerneimi. It kā jau nekas traks, bet man, šur un tur esot nedaudz pedantiskam, gribētos iztīrīt. Aplūkojot, cik daudz gadu laikā ir uzkrājušies tādi, rokas nolaižās. Papildus nācis arī faktors, ka skype nick kā tāds bija smagi novecojis.

Tad nu , apvienojot patīkamo ar lietderīgo , sadomāju izveidot sev jaunu un sākt no nulles. Tā kā viens asprātis jau ir aizņēmis jūzerneimu "Skribents", tad man nācās iztikt ar "skribenc". Ja kāds uzskata, ka viņam/viņai vajag mani savos skype kontaktos - droši variet mani tur uzmeklēt.

Veco, protams, var dzēst ārā - vairs netaisos izmantot.

Patīkamu atlikušo vasaru vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1188 [a.k.a. sen solītā atskaite]

Topi sveicināts, mans dārgais lasītāj!

Tai mazajai saujai ļaužu, kas šajā vietnē ielūkojas ne tikai tad, kad esmu visur publiskajā telpā izvazājis t.s. reklāmas, bet arī tad, kad vēlas lasīt tieši manis sacerēto, vēlējos izteikt atvainošanos par to, ka tik ilgu laiku šeit neesmu atjaunojis saturu. To varētu saukt par bezatbildību Jūsu priekšā, nolaidību kā tādu vai pat iedvesmas zudumu

Lai nu kā, neesmu es nācis stāstīt par to, kā un ko un šitā un tā, vēlējos tikai ierakstīt šeit jau iepriekš solīto mini atskaiti par manu atvaļinājumu. Sēdēju, domāju, nevarēju saprast - ko tad lai tādu ieraksta? Vai patiesi kādus interesētu stāsti par to, kā es neko nedarīju mežā, kā es pēc tam četras dienas Rīgā dzīvoju un pārējās terorizēju Jelgavu ar savu nepārspējamo humora izjūtu, neatvairāmo skatu un pārējiem pasaku tēliem? Stipri šaubos. Viss, ko vēlējos pavēstīt - publisks un diezgan iespaidīgs apmēros paldies visiem tiem, kas šīs pēdējās divas nedēļas man padarīja par tik lieliskām, cik vien tas bija iespējams, un no sirds atvainojos tiem, kurus nesanāca satikt. Arī mums drīz būs jauni vakari/dienas/kopā pavadīti brīži.

Kā jau to zina ikviens, kam mājās/telefonā/datorā ir kalendārs, vasara ir tikai pusē, bet es personīgi varu teikt, ka man tā jau ir izdevusies vismaz tik lieliska, kā biju cerējis, un priekšā vēl ir tik daudz kā jau saplānota, kā arī, cerams, pilnīgi spontānu ideju, kuras nereti mēdz izvērsties par lieliskām atmiņām.

Ko tālāk? Nu, atvaļinājums ir beidzies. Laiks atkal būt atpakaļ darba vidē, pāris nedēļas atlicinot vien tam. Kamdēļ gan tā? Vienīgais festivāls, uz kuru šovasar dodos, ir Pīlādzis, līdz tam gribētos tā kā ļaut miesām atkopties no visiem pāri darījumiem un tad jau atkal mēģināt to visu sabalansēt.

Tas arī laikam viss. Pats brīnos par to, cik daiļrunīgs pēdējos ierakstos esmu palicis, bet nu neko padarīt, tāds nu esmu sanācis. Par tālākajām aktivitātēm, protams, tiksiet informēti. Aktīvāka šī vietne varētu palikt Augusta vidū/otrajā pusē, tad jau atkal šeit redzēsimies.

Produktīvu nedēļu un pēc tam tīkamu nedēļas nogali vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1187. [a.k.a. dubultvē dubultvē dubultvē]

Atceries tos laikus, kad aktuālākais iepazīšanās veids bija kādi kopistīgie pasākumi nedēļas nogalēs, kad visi sanāca bariņā, lietoja apreibinošas vielas un vakars noslēdzās ar visādām neķītrībām? Vieniem tas tīri labi gāja pie sirds, citiem gan ne. Tagad, kad tikpat kā ikvienam mājās/darbā/<izkrāso pats> ir pieejams PC ar internetu, vai vismaz kāds nenormāli kruts telefons, kurš ļoti labi pilda visvisādas funkcijas, tik ne telefonam paredzētās, tas viss ir krietni vienkāršāk - atliek vien piereģistrēties kādā sociālajā tīmeklī, piemēram, twitter. Par sejasgrāmatām, četriem kvadrātiem un ko tik vēl ne es nepratīšu diži izteikties, jo tādus nelietoju, un draugiem.lv, manuprāt, jau lielai daļai ir palicis tikai domubiedru sadaļas dēļ, vai vismaz kā mobilā aizvietotājs, kad telefongrāmatā visi ieraksti izzuduši tādu vai šitādu iemeslu dēļ. Par seja.lv vispār nerunāšu, cerot, ka mani lasītāji tādā drazā neapgrozas.

Lai nu kā, ko gan tas ir mainījis mūsu ikdienā? Pirmkārt jau ir krietni vieglāk kļūt par stalkeri un sekot cilvēkiem, kuri nemaz nezin par Tavu eksistenci, vai arī gluži vienkārši uzmeklēt savu pamatskolas lielo mīlestību, sekot un lasīt visu, ko šamais/-ā dara.

Ja nav noslieces uz šādām atrakcijām, var arī vienkārši sekot ļaudīm, kas šķiet incanti, iesaistīties ar šamiem kaut kādās sarunās vai tamlīdzīgās performancēs un beigu beigās pat varbūt satikt. Kas zin, varbūt tieši tur Fortūna uzgriezīs savu žilbinošo smaidu un piespēlēs Tavu īsto, vienīgo? Iespēja nav liela, bet arī izslēgt to nevajadzētu.

Teiksi, ka tikties ar cilvēkiem no interneta ir bīstami? Nu, viss atkarājas no tā, ko Tu saproti ar vārdu "bīstams". Jā, ir bijuši nelāgi gadījumi, kad internetļaudis liek sevī vilties un tad viss, ko gribas darīt, ir pārgriezt i-neta vadu, aizvērt aizkarus, ielīst stūrī un, nemainīgā ritmā šūpojoties un vienā punktā blenžot, dungot kādu vien sev zināmu dziesmiņu, bet ir arī sastapti tādi ļaudis, kuri kļūst par patiesi tuviem draugiem. Citreiz vienkārši labiem kopestīgas pasēdēšanas biedriem, kā tas notika pagājušajā nedēļas nogalē.

Lai nu kā, neba twitter viens vaininieks - ir sastapti arī daudzi cilvēki kopš (jā, tālāk nav drukas kļūdas un tas nav joks) vecajiem, labajiem CS 1.6 laikiem, kad vēl diženā NetGames komūna bija dzīva. Ar dažiem vēl šobaltdien gadās uzturēt kontaktus.

Bet, nenovirzoties no sociālo drazu tēmas - pateicoties twitter manā dzīvē ir ienākusi saujiņa ļaužu, kurus nebūt negribas ar slotas kātu dzīt prom no turienes, un par to tāds kā zināms prieks pārņem.

Vēl kāds pozitīvais aspekts - visu var uzzināt krietni ātrāk, kā arī atbildes uz jautājumiem, kuri ir pietiekami specifiski, lai gūglētos un stundām nodotos baneru pētīšanai, kas sola, ka esi laimējis loterijā. Kumēdiņi, viedokļi, pat darba/dzīvesvietas piedāvājumi, palīdzība zagta velo vai nozaudēta kāmja gadījumā - tas viss tur ir, jāprot tikai pareizi ar to mantiņu spēlēties. Vēl joprojām nesaprotu, kamdēļ tik daudzi man zināmie ļautiņi nelieto šo papildiespēju.

Vai Tev ir daudz personu draugu/paziņu/sazin-nezin-vēl-kā lokā, kuri iegūti tieši no i-neta, nevis no random pasākumiem?

p.s. no šodienas esmu noņēmis ierobežojumus komentāriem - tagad šo vietni drīkst piemētāt ar saviem viedokļiem arī tie, kuri to līdz šim neprata/nespēja.

Uz sazināšanos,

Skribents.

Tuvākā mēneša laikā svēti nosolos arī ko lasāmāku un baudāmāku šeit ieskricelēt.

Skribenta Memuāri #1186. [a.k.a. tāpat vien, pāris rindkopas neparko]

Sveiks, mans uzticamais lasītāj.

Apzinos, ka uzrunāju mazu auditoriju, bet labāk mazu un tādu, kam patiesi tas interesē, nekā fanu pūli.

Jebkurā gadījumā, šodien prātoju, ka vajadzētu atsvaidzināt šo vietni ar jaunu ierakstu. Domāju tā un domāju šitā. Varētu to un vēl mazliet vēl kaut ko. Bet nē, pienāca vakars, un nāca jaunas apgaismības, tamdēļ iecerētie scenāriji tika izmesti grozā, kurš ir jau pilns līdz malām.

Un tā nu es nonācu pie slēdziena (jau neskaitāmo reizi), ka nav tā īsti par ko sūkstīties. Manām prioritātēm nav jābūt tādām, kādas ir plašāk zināmajam vairumam. Man pietiek ar to, ka man ir mērķi uz ko tiekties un patiesi lieliski cilvēki man apkārt, kas mani tajā atbalstīs, kaut arī cik dumji tas reizēm nešķistu.

Un vēl, nesen aizdomājos - kuru no diviem ceļiem nez es aiziešu?

Pirmais būtu : vizuālais tēls neko cils nav, drīzāk tāds vīrelis, kas ģērbjas tā, kā ir ērti, nevis tā, kā uzspiež etiķete. Strādā sev interesējošu/radošu darbu un dzīvojās tā viegli pa dzīvi.

Otrais : Glauns ancuks, glīti sasukāti mati un mētelis pāri visam. Darbs - kā jau [izkrāso pats] līmeņa vadītājam, proti, visa diena ofisā ar papīriem un šādiem tādiem izbraukumiem/komandējumiem.

Es, protams, pats apzinos, kuru es vēlētos, bet interesanti - kurš sanāks?

Un kā ir ar Tevi? (saprotu, ka jautājums tendēts vīriešiem, bet, ja ir dāmas, kas vēlas atbildēt, var pārveidot to tekstu tāda paša līmeņa sievietes vizuālajam/ikdienas darba tēlam)

Veiksmes nākotnē vēlot,

Skribents

.

Skribenta Memuāri #1185. [a.k.a. brīvdienas par godu paši zinam kam]

Sievietes, parasti, dodoties garākās brīvdienās un zinot, ka nebūs mājās vismaz 3 dienas, paņem līdzi gana daudz visādu mantu - ikrīta/vakara kosmētika, vismaz puse skapja ko pārvilkt un nedaudz vēl ciku-caku no šā un tā.

Skribents dodas prom no mājām ceturtdienas vakarā un zin, ka būs mājās tikai svētdienas vakarā ātrākais. Ko gan viņš ir iepakojis savā sainī? Neko. Viņam līdzi ir tikai viss ierastais (bez apģērba skaitot) - pulkstenis uz rokas, maks ar dokumentiem vienā, iPod otrā un trešo kabatu pildīja telefons un atslēgu sainis.

Lai nu kā, neesmu te nācis vāvuļot par to, cik man jauki gāja tur, cik forši šiten, kā gāja Eiropas čempī šautriņās ar komandu "Vaše h*iņa" un citām perversībām. Varu tikai pateikt to, ka laiku pa laikam mēdz pienākt tādi periodi, kad atļaujies tā kā aiziet prom no ikdienas. Un ne jau uz mirkli, aizverot acis un iedomājoties sevi uz palmas autobāņa vidū, bet gan par to, ka ikdienā pēc iespējas vairāk laika tiek veltīts atpūtai.

Tad nu no tiem vajag nedaudz atjēgties (būsim godīgi pret sevi - laiku pa laikam taču to var pat izbaudīt), un darīt ko lietderīgu.

Tā nu esmu izlēmis šonedēļ izlasīt vienu grāmatu, no galvas iemācīties eposu, iestādīt dēlu, nosist koku un izaudzināt čūsku. 

Nu jā, un te nu mēs esam pie trešās rindkopas.

Teikšu godīgi - vēlējos saglabāt šajā ierakstā savu ierasto maNieri, bet kaut kā pusceļā pat vairs nemaz negribējās rakstīt. Laikam esmu pārāk noguris pēc brīvdienām un 5stundu ripošanas pa šoseju dažādos diennakts laikos, apgaismojumos un kukaiņos uz vējstikla.

Lai nu kā , mēģināšu tuvākajās dienās uzskricelēt ko acij tīkamāku un iedomu balsij galvā skanīgāku, bet neko nesolu.

Laumas, fejas un pat cilvēkēdāji atkal mani pametuši un man nespēj nekādi rakstu darbi tapt.

Pagaidām,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1184. [a.k.a. šis un tas divās īsās rindkopās]

Labvakar, dārgie lasītāji.

Atvainojos, ka tik sen neesmu neko rakstījis - nebija lustes diži daudz kratīt sirdi publiskā emuārā.

Lai nu kā, man tikko pavērās diktām interesants skats. Izgāju uz balkona debesis pavērot un pamanīju, cik daudziem cilvēkiem aizkari vaļā, un brīnījos - ko tik cilvēki nemēdz darīt gandrīz 23:00?
Viens sēž uz palodzes ar tējas krūzi un kaķi glauda, cits skatās TV, kas novietots uz ledusskapja, un mazgā traukus. Daži vienkārši skatās TV, ļaujot tā radītajai gaismai būt vienīgajam spīdumam viņu logos.

Varu iedomāties, kāds skats paveras 9/12 stāvu māju iekšpagalmos.

Lai nu kā, ierados es šeit tikai paziņot to, ka esmu nolēmis turpināt augt līdz līmenim, kādu vēlos sasniegt savos rakstu darbos internetā. Tas sevī ietver to, ka ne tikai twitter, bet arī šeit parādīsies aizvien mazāk ierakstu, kas saistīti ar ko no manas privātās dzīves. Vispārināti/kuriozi/interesanti dienas notikumi - varbūt. Kaut kāda informēšana par to, ka esmu zaudējis dzīves jēgu un tamlīdzīgi ieraksti - tos atstāšu saujiņai tuvu cilvēku klātienē.

Līdz ar šo secinājumu nonācu pie mazliet atšķirīgas definīcijas vienā pasenā rindiņā, kurā teikts, ka cilvēkiem vajadzētu rūpīgāk pafiltrēt informāciju, ko tie raksta par sevi internetā. Manuprāt ir svarīgāk pakontrolēt nevis to informācijas plūsmu, bet gan tos plūsmas saņēmējus.

Patīkamu atlikušo nedēļu vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1183. [a.k.a. kārtējais ņaudulīgais ieraksts]

Vakars labs vai ne tik labs - tā jau nu katra indivīda problēma.

Lai nu kā, skaidri zināms, ka ikvienam ir nepieciešama zināma atslodze no ikdienas rutīnas, no ikdienas problēmām, ķildām, pat līdzcilvēkiem.

Tā nu es te sadomāju vakar doties patālākā ekspedīcijā Liepājas virzienā un mazliet atpakaļ. Vai esmu atpūties? 500km pie auto stūres nav diez ko uzmundrinošs laiks. Bet tas tikai fiziski. Lai gan es neteiktu, ka visādi citādi būtu kļuvis labāk. Jā, pabiju prom. Jā, nelasīju savu ikdienišķo lasāmvielu, kas mēdz mani nelāgi noskaņot un viss tāds, bet ar vienu vakaru ir mazliet par īsu, tāpēc ar nepacietību gaidu vasaru, kad (cerams) varēšu doties prom uz ilgāku laiku. Nevienam neko neteikt, telefonu izslēgt, internetu kā sugu aizmirst. Jā, tas ir tieši tas, ko es tagad vēlētos, bet dažādu apsvērumu dēļ nespēju realizēt tuvākajā nākotnē, bet visam jau esot savs laiks, vai ne?

Kas gan liecina par to, ka man tas tik tiešām būtu nepieciešams, un ka tās nav tikai manas kārtējās slimīgās iedomas un/vai atrunas, jo pats ar sevi neprotu tikt galā, kā jau ikviens garā vājš cilvēks?

Elementāri, Vatson. Pirmkārt, pēdējos 2 gadus sanāca šādu prieku baudīt - katru gadu atgriezies enerģijas pilns uzsākt visu no jauna, jo prāts bija attīrīts no visādiem sīkumiem, kas pa turieni mētājās, kā arī domas un prioritātes bija saorganizētas tā, ka pašam prieks un šalallā un tralallā.

Un ne jau tikai tā nošķirtība no apkārtējās pasaules un modernajiem saziņas līdzekļiem to palīdz darīt - tie ir cilvēki, ar kuriem tur esmu. Ikvienam taču ir saujiņa ļaužu, kuru sabiedrībā tie var justies nepiespiesti, netēlot un visādi citādi būt brīvs. Priecājos, ka man arī šāda saujiņa ir, un tie ir f-ing fantastiski cilvēki. Jā, gada laikā šajā saujā ir iekritis vēl viens vai divi personāži, bet tas jau ir cits stāsts un neba par to es nācu gvelzt.

Un otrkārt - pēdējā laikā esmu pamanījis sevī aizvien vairāk izceļamies vienu rakstura īpašību, kuru es ļoti neciešu citos un nekad (jā, nekad nesaki nekad - tā sauc Bībera filmu) nevēlos savā īpašību buķetē saskatīt - egocentrisms. Es neesmu altruists, nebūt ne, bet iet otrā galējībā es arī nevēlos. Redzēt, ka citam kāda ķibele, un nopriecāties, ka man no tā atleks kāds labums - nu nav tas diez ko jauki. Cilvēka dabā, jā, bet cilvēks jau vispār kā suga (ar retiem izņēmumiem) ir diezgan neciešams radījums.

Daba, mūzika, vēlas nakts sarunas pie ūdens vai vienkārša klusēšana un bezmērķīga skatīšanās tālajā, tumšajā mežā/horizontā/debess jumā, kurinot h2o pīpi vai ko citu kūpināmu un gana aromātisku. To es arī visvairāk gaidu šajā vasarā.

Veiksmīgu jauno darba nedēļu vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1182. [a.k.a. grēksūdze/vaļsirdīga atzīšanās/izkrāso pats]

Labvakar, manu dārgo lasītāj!

Rūgtu jo rūgtu vērmeļu uzlējumu esmu sagatavojis, Pink Floyd fonā uzlicis arīdzan, nu varu pa ilgiem laikiem piesērst šajā vietnē uz vienu desmitminūti un izstāstīt Tev, kā nu man pēdējā laikā gājis.

Ir dzirdēts runājam, ka ikvienam cilvēkam esot sava apreibinošā viela, kas viņam esot vispiemērotākā. Kas durās, kas šņauc, kas pīpē, kas nodzerās - katram savs, vārdu sakot. Esmu ievērojis, ka alkohols nudien nav mana viela.

-"Kas gan Tevi noveda pie šādām domām?" vaicās vidusmēra lasītājs.

Tad nu pavei, pavei - sāksim ar to, ka es dodu priekšroku iespējai atcerēties visu sarunāto un sastrādāto. Tādējādi par to vieglāk atbildību uzņemties. Jā, varētu it kā dzert ar mēru, priekšsēdētāju un citiem augstos amatos esošiem, bet es, šķiet, to īsti nepieprotu. Ja reiz neprotu laikā apstāties, tad kāpēc gan vispār uzsākt?

Vēl jau ir tādas negatīvās blaknes kā agresija, emociju uzplūdi, sestdien pat teju vai mazu nervu sabrukumu paspēju piedzīvot, kā arī kādu mazu skandālu ar jaunieti, kurš bija tādā pašā kunga prātā. Pēdējā mēneša laikā tas nav pirmais gadījums - laikam karma kaut kādā veidā sagājusi sviestā. Man, kā jau miermīlīgam jaunietim, nekas no tā nav nepieciešams, tamdēļ esmu nolēmis atkal atsākt savu sauso periodu. Tiesa gan, nosacīti. Joprojām paliek retie vientulības vakari, kad tā vien prasās kādu viskija glāzi iemalkot, vai arī kāda ļoti, ļoti šaura pasēdēšana (ieskaitot mani - līdz 3 cilvēkiem), tad man pat nav diži daudz iespēju savārīt problēmas.

Papildus tam visam - zinoša daktertante, aplūkojusi manus analīžu rezultātus, noteica, ka vajadzētu mēģināt no tā visa pa gabalu turēties. Varbūt pārmaiņas pēc jāsāk ārstus klausīt?

Lieki pieminēt, ka tādējādi tiks ietaupīts kāds liekāks latiņš, būs arī vairāk laika nodoties savu hobiju atjaunošanai - ar video montāžu paniekoties, ģitārai apgūt ko vairāk par pirkstu vingrinājumiem un tā.

Bet ko nu tik daudz par to sērgu. Esmu arī nācis pie jaunas apgaismības, nedaudz savādāka dzīves skatījuma, if you prefer. Proti, ja līdz šim esmu to vien darījis kā nīdējis par to, kā man nav, tad nu ir pēdējais laiks sākt novērtēt to, kas man ir. Nē, es nekļūšu par baiso optimistu; nē, es nepievienošos kādai sektantu kustībai; nē, es gluži vienkārši turpināšu dzīvot kā līdz šim, bet to laiku, ko izmantoju lidinoties savu (ie)domu mākoņos un sapņos, kuri ir lemti tikai un vienīgi palikšanai manā galvā, izmantošu lietderīgāk - mēģinot sasniegt jaunus augstumus, pieverot acis uz neveiksmēm. Galu galā, nekļūdās taču tikai tie, kas neko nedara, vai ne?

Paldies,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1181. [a.k.a. kā Roberts nedēļas piekto dienu Balerijā vadīja]

Vakars labs.

Kā nu bijis, kā nu ne, vakaru iesāku savmājās ar personu, kas man atstiepa vērmeles. Ziniet, nav gluži tā trakākā čaja, kas manā mūžā dzerta, bet melošu, ja teikšu, ka ik dienas vēlos šo prieku baudīt. Lai vai kā, pēc nelielas sirC* purināšanas un citām ar to nesaistītām lietām, Nikolaja, kuru draugi par Koļu, un kuram uzvārdā savādāk, kā arī citu ļaužu mudināti, devāmies aplūkot, kas darās ar tādu iestādījumu kā Melno Cepurīšu Balerija.

Par krāsainām bumbām striķu galos, kas tika ļoti intensīvi vicinātas, neko neteikšu, bet persona, kas to darīja (stādījās priekšā un pakaļā kā Undīne un teicās, ka nākusi no Liepājas - garš ceļš pārgājienam) gan bija visai savdaba, bet jāteic, ka gana atraisīta, jo ātri vien sagribēja iepazīties ar trim jancīga paskata puišeļiem, kuru vārdi Nikolajs, Tanciņš un Jānis izskanēja no viņu mutēm. Kas incanti, Undīne neprata atminēties Jāņa vārdu. Laikam jau Nikolajs un Tanciņš Liepājas pusē ir izplatītāki vārdi par latvietim netipisko Jāni.

Lai vai kā, ar Nikolaju pārspriedu pāris vārdus par to, cik Koelju k-gs apgarots bijis, par to, cik laba mūzika bijusi pirms 2-4dekādēm un maniem twītiem. Tā nu sagadījās man nospriest, ka nu jau būs gana - pāri pa 5000 twītiem, no kuriem lāga nekāda, tamdēļ apņemos rakstīt tur retāk, kā arī mazāk personīguma tajos iejaukt.

Šajos memuāros gan nekas nemainās - visu laiku gvelzīšu par sevi. Varbūt, ja nu kādreiz būšu smagi saostījies līmi vai parketu saēdies, patrenkāšu savu radošumu un mēģināšu kaut ko uzfantazēt, lai cilvēkiem jestrāks prāts, bet uz to lielas likmes nelieku.

Pirms došanās atpakaļ uz Baleriju, KISS klausoties,

Skribents.

pOST sCRIPTUM. Kopš vakardienas esmu palicis bez cimdiem. Kas to būtu domājis, ka ādas cimdiem pēc izmazgāšanas un turēšanas uz radiatoriem ir tieksme palikt mazākiem? Toties ir arī guvums - vēl bez vērmelēm tiku arī pie šalles. Klanos, noņemu mici un kniksēju pateicībā.

Skribenta Memuāri #1180. [a.k.a. viens maziņais vakara noskaņās]

Vakars labs!

Es pat īsti nezinu, vai būtu vērts šo rakstīt, bet, ja reiz esmu iesācis, tad lai iet.

Laicīgi brīdinu - iespējams, ka peldēšos savās domās un šim ierakstam drīzāk vajadzētu atrasties manā neeksistējošajā piezīmju blociņā.

Lai nu kā, biju šodien atkal devies uz džimu. Tiem, kas nezin - vakar tapu tur pievilts. Visādu apstākļu sakritības dēļ es nejutos ne tuvu kā savā ādā, tāpēc paredzētā 1.5h treniņa vietā pavadīju 25min uz skrejceļa un aizgāju prom - neko nespēju izdarīt lādzīgu jau tad, un bija bail mēģināt ķerties klāt nepielūdzamajiem stieņiem.

Long story short - šovakar devu otru iespēju sev. Koncentrēšanās, sevis noskaņošana `n` shit like that - izdarīju visu, ko vajadzēja un kāds personāžs, kas pēdējā laikā kļuvis par (nebaidīšos šo vārdu) tuvu draugu, piespieda mani darīt vēl un vēl. Par to arī paldies viņam - atkal esmu uzzinājis, ka mana ķermeņa robežas tomēr ir krietni augstāk, kā līdz šim šķita.

Bet ko nu par to. Šovakar skandās top atskaņots Pink Floyd (cik pārsteidzoši, vai ne?). Aplūkoju pāris savas galertijas traukiem.lv , arī privātajos folderos cietnī iemetu aci. Kad tā bija savākta, secināju - neesmu es fotogēnisks un man nepatīk fotogrāfēties. Laikam tāpēc man ir tik maz normāli biwzhjuxzi. Bet, neskatoties uz antipātijām un skarbo paškritiku, man tomēr gribētos vairāk. Kaut vai ne publicēšanai, bet tīri savam prieciņam. Un tāpēc te ir viens mazs lūgums Jums, mani dārgie lasītāji. Ja es kādreiz Jūs aplaimošu ar savu klātbūtni Jūsu miteklī, kādā dzertuvē vai citā vietā, esiet laipni aicināti nevilcinoties vilkt ārā savus aparātus (un mani neinteresē - profesionālā spogulene vai ikdienas "ziepju trauks") un knipsējiet. Protams, neba mani vienu - lauzīšos kā jauna meita pirms liktenīgās nakts. Vēlos daudz kopbildes ar Jums. Vēlos, lai varu atvērt savu bilžu mapi un ar smaidu sejā aplūkot biwzhjaz, atceroties kopā pavadītos brīžus. Nesaku, ka man tādu nav, bet nekad jau nebūs par daudz, vai ne?

Saldsērīgās noskaņās esot,

Skribents.

p.s. video nav attēlota mana iecienītākā versija šim skaņdarbam, bet, uz ātru roku meklējot, šis ir vienīgais, kurš nav izdzēsts autortiesību pārkāpuma dēļ.

Skribenta Memuāri #1179. [a.k.a. EMOciju uzplūdā]

Man nevajag to, kas paliek pāri vai nāk pats. Man vajag to, ko es vēlos, un, ja es to nedabonu tad/tā, kad/kā vēlos, uzvedos kā mazs bērns - "uzmetis lūpu" sēžu stūrī un bubinu par to, cik dzīve netaisna, cik debesis pelēkas un zāle vāja. Es gribēju teikt ne-zaļa.

Lai nu kā, pēdējās dienas neesmu savā ādā. Kaut kas nav lāga - ik rītu pamostos jūtami nosvīdis un bez jebkāda noskaņojuma. Vismaz pozitīvā virzienā. Kas dara tramīgu - ne man paaugstināta temperatūra, ne man acij netīkami murgi traucē naktsmieru, bet kā nu ir, tā nu ir. Vienu viedokli esmu uzklausījis, kurš man šķita svarīgs. Varbūt vēl kāds vēlas pamēģināt?

Un, atgriežoties pie pirmās rindkopas - apsveicu visus, kas nīdēja, ka ir pārāk auskts! Nu vēsums sāk atkāpties, lēnu garu tuvojas pavasaris. Un tagad ir mana kārta kļūt īgnam, niķīgam un visādi citādi uzvesties kā 13gadīgam skuķim. Tikai neba nu es par gaisa temperatūru sūkstīšos. Nē, laikapstākļus es mainīt nespēju, tāpēc par tiem arī īpaši nesatraucos.

Bet pačīkstēt gan man patīk.

Pēc ilgiem laikiem ir pārņēmusi tā nelāgā sajūta. Tā sajūta, ka gribas neprātīgi iemīlēties. Nu tā, ka staigā pāris centimetrus virs zemes, spēj otra dēļ izdarīt pat neispējamo. Nereti pat ko tādu, ko vēlāk nožēlot. Bet ar smaidu sejā, un tas nav tas pats, kas nožēlot gadījuma sakaru pēc pārmērīgas alkohola lietošanas.

Bet, bet, bet... If "ifs" and "buts" were candy and nuts, wouldn't it be a Merry Christmas?

Lai nu kā, pārmaiņas pēc gribētos arī ko tādu izjust atpakaļā, bet tas, šķiet, tā uz vēlmi vien vai knipja uzsitienu nenāks. Tad nu laiks ierausties man stūrī, "uzmest lūpu" un gaidīt, kad pāries man šis viss, lai varu sākt atkal rīkoties, ne tikai truli gaidīt.

Veiksmīgu (agro) pavasari vēlot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1178. [a.k.a. nāk pavasaris - jāmaina kažoks]

Vakar saņēmu šādas tādas replikas, ka mani memuāri esot pārāk gari. Tik gari, ka slinkums lasīt.

Šodien centīšos īsāk.

Nevienam nav noslēpums, ka es te kādu laiciņu cīnos ar savu veselību. Tas sevī ietvēra pavisam vienkāršas , bet gana efektīvas metodes - vakarā pamieloties ar Coldrex (vai līdzīgu izstrādājumu) un dotiem pie miera pirms vēl bērnu pasakas nolasītas. Kārtīgs miegs un ķīmija - nekas nav labāks par to.

Lai nu kā, vakar izdomāju, ka vēlos gulēt pie PC, jo biju sailgojies pēc savdabīgā Fergusona humora (ārstēšanās nolūkos 3 raidījumus biju palaidis garām). Es te tagad neizplūdīšu tekstos par to, cik labi ap sirdi sametās, atkal dzirdot to, ko dzirdu un redzot to, ko redzu, bet jāteic, ka pa vidam sanāca aizpeldēt nedaudz domās. Atkal.

-Skribent, kam tad šoreiz uzdūries sava prāta dziļākajos nostūros?

-To es tūdaļ grasījos stāstīt, ziņkārīgais, jocīgā paskata vīriņ ar šķidrajām ūsām un busiņu, kuram nav aizmugurējo logu.

Nāk pavasaris. Es te tā kā esmu iesprindzis uz sava vizuālā tēla mainīšanu/uzlabošanu/pilnveidošanu/<izkrāso pats>. Tad nu kāpēc gan ne? Uz džimu vazājos, lai tur laiciņu pakavētu, ne strādātu, protams. Arī klōzīti jaunu ir tā kā paredzēts iegādāt tuvākajos mēnešos, bet ko gan vēl es varētu mainīt?

Nē, dredus es netaisos dzīt nost un jā, arī muguras spalvas vēl neaiztikšu. Es te tā kā domāju par sejas apspalvojumu. Pēc pāris cilvēku ieteikumiem (it īpaši vienas personas, kura reiz solījās neskūt kājas tik ilgi, kamēr vien man tas krūms pie zoda karāsies) un EK, ANO un NATO atbalsta esmu nonācis pie verdikta - no nākošās algas (10. marts) iegādāšos jaunus, glīšus, krutus skujekļus un dzenos nost. Tīri tā - pamēģināt. Un tad jālūko pēc atsauksmēm un pūļa ovācijām. Kā nekā - ja nu kas, nav jau grūti atkal nekopt sevi un atlaist visu, ko vien var atlaist.

Protams, vēl pie iemesliem varētu minēt to, ka pašam sāk apnikt un pat nedaudz traucēt, kā arī iemesls, kāpēc šis tika radīts, jau sen ir aiz kalniem un lai paliek noslēpumā tīts tiem, kas par to vēl neko nezin. Jā, arī maza ziņkāre - kā nu būs ar drediem un bez sejas, bet vieglāk jau novelt vainu uz citiem.

Tad nu - par pārmaiņām!

Pastāvēs tas, kas neatrada kur apsēsties, kā jau minēju šīs vietnes atklāšanas pergamentā.

Vadot pēdējās nedēļas ar siltinātu seju,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1177. [a.k.a. domas ar daudzpunkti galā]

Vai Tev bieži gadās piedzīvot situāciju, kad Tava emocionālā daļa piesaka karu racionālajai?

Varbūt laiku pa laikam nemaz nebūtu tik traki ļaut vaļu emocijām, atstājot pie malas visus "par" un "pret", "jā" un "nē" un vienkārši laisties brīvajā kritienā, ļaujot notikt tam, kam jānotiek?

Sēdēju šorīt sabiedriskajā transportā, lai nokļūtu darba vietā. iPod mani visu ceļu aplaimoja ar Pink Floyd klātbūtni ausīs. Parasti šādā situācijā es iemigtu, bet, tā kā pa nakti biju izgulējies gana un priekšā bija 30min garš brauciens plecu pie pleca ar kādu pensionētu kundzi, sēdēju un vēroju savu elpu. Visu ceļu. Un domāju. Bet ne tās pensionētās kundzes dēļ.

Lai nu kā, aizdomājos sekojošā virzienā - kāda ir dzīves jēga/mērķi? Nevis tā vispārināti, ūdeni lejot, bet tieši man. Skaudrā patiesība - es bezmērķīgi plūstu pa savu dzīvi, īpaši nepiedomājot pie tā, ko vēlos panākt, kādu vēlos savu nākotni (un ar to es nedomāju ķecerības atvaļinājuma laikā vasarā) un tamlīdzīgi. Kas gan mani noveda pie šāda veida domām? Nemācēšu paskaidrot, bet atminēju, ka pirms laika, kad mani apciemoja otrā pilngadība, sanāca atkārtoti dzirdēt frāzi "Tu taču apzinies, ka šī ir tā Tavas dzīves dekāde, kurā jāsāk domāt par nākotni - izglītība, karjera, dzīvesvieta, ģimene u.c.?".

Šī dekāde vilina, bet tajā pašā laikā biedē. Īsti nespēju saprast, kura no izjūtām dominē.

-Bet klau, Robert, Tu taču dari to, dari šito - vārdu sakot, visu ko, lai izpildītu savus mērķus!

-Jā, svešiniek ar vaļīgo halātu, tā gan ir, bet es runāju ne jau par tādiem niekiem kā vizuālā uzlabošanās, bet tīri tālejošākiem plāniem. Vai Tu maz ieklausījies, ko es vervelēju iepriekšējā rindkopā?

Laikam jāmēģina atkal tikt skaidrībā mazliet ar sevi, nostādīt prioritātes un kaut ko pārmaiņas pēc arī darīt lietas labā, nevis tikai sēdēt, kurnēt par apstākļiem un turpināt dreifēt nezināmā virzienā.

Kā sacīt jāsaka, jaunāks es taču vairs nepalikšu. Kad tad, ja ne tagad? Negribētos tā kā visas iespējas palaist garām un attapties 30 gadu vecumā šajā pašā darba vietā, tajā pašā dzīvoklī ar to pašu izglītību.

Pat doma par šādu situāciju vien liek man nepatikā notrīsēt.

Galvenais jau ir spēt saskatīt spožu dārgakmens mirdzumu caur pagātnes putekļu un citu drazu kārtas. Tik jāprot neapžilbt.

Note-to-self : Lai izdodas!

Citu starpā, saki lūdzu, dārgo lasītāj - vai Tev ir gadījusies tāda dilemma, ka cilvēku, kurus agrāk cītīgi sauci par draugiem, vietā nāk citi? Proti, personāži, ar kuriem agrāk darīji visādas trakulības, stāstīji lietas, kuras citiem nestāstītu, yadayadayada (you got the point) vienkārši ar laiku sāk atsvešināties. Viņu vietā sāk nākt jauni, daudzsološi cilvēki. Šis brīdis. Vai Tev tāds ir bijis? Brīdis, kad it kā būtu tāda kā nodevība "aizstāt" vecos draugus ar jauniem. Tajā pašā laikā - kāda tur vairs var būt nodevība, ja nekas nav tā, kā bija kādreiz? Ja katrs ir aizgājis savu ceļu un piespiedus kārtā tikai ik pa laikam apmainās ar kādu kumēdiņu un solījumu drīzā nākotnē izbrīvēt laiku otram?

-Bet klau, Robert, kas tad Tev liedz būt tam, kas uzņemas iniciatīvu un izdara lielāko darba daļu? Tā taču draugi uz maiņām dara!

-Jā, veco vīr, bet reizēm zūd spēks, redzot to, cik liela atdeve tiek dota pretī. Vienkārši negribas, negribas, negribas...


Un jā, vēl kas. Esmu pasācis rakstīt visur visu bez emocijām. Nu ne tā, ka vispār nekā, bet bez "smailijiem". Paskatīsimies, kas no tā tagad iznāks.

Ar domām netālā nākotnē,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1176. [a.k.a. variācijas par tēmu]

Pirmām kārtām jau laikam jānosveicina jaunā darba nedēļā un jāteic visa labā vēlējuma vārdi.

Un tad varam turpināt.

Kā tas daudziem zināms, esmu šķīsts jaunēklis, kurš nesmēķē, nelieto alkoholu, kā arī visādi citādi ir veselīga dzīvesveida paraugdemonstrējums. Pavisam nedaudzi vien zin`, ka sanāca man te uz pāris nedēļām noiet no ceļa. Skati no kuras puses gribi, bet tā nu bija - ievilka mani kārdinājumā un uz 3, ja atmiņa neviļ, nedēļas nogalēm nodevos nešķīstiem priekiem, skandinot, ka es nedzeru un nesmēķēju, bet, kad iedzeru, tad arī uzsmēķēju. Ārpus skurbuma gan joprojām uzskatu, ka smēķēšana ir smirdīgs un pretīgs paradums, bet nevienu nenosodu. Tik pats atturos. Par alkoholu nemaz nerunājot.

Kā nu bijis, kā nu ne, šādus izgājienus veicu, jo šķita, ka nu jau esmu gana audzis un protu savākties, lietojot šīs apreibinošās vielas. A ne s#da. Izrādās, ka pēc zināma laika un noteiktas promiļu koncentrācijas asinīs tomēr zaudēju varu pār savu skaidro saprātu, dziņām un citām drazām. Te nu nāk smagais pārdomu brīdis - vai man tiešām tas ir vajadzīgs, ja ir jāmaksā tāda cena? Diezi nu vai. Tamdēļ atkal esmu uzsācis savu ik-ceturkšņa veselības mēnesi, kad mēģinu ķermeni attīrīt no jebkādas drazas.

Tiesa gan, tas nemaina faktu, ka es turpināšu apmeklēt iecienīto iestādījumu - tik šoreiz netērēšos kā līdz šim, un stiprākais dzēriens, ko nu tur sūtīšu, būs labi ievilcināts kulīšūdens.

Lai nu kā, neteikšu, ka nav arī savs labums šai avantūrai. Pirmkārt jau - es pa ilgiem laikiem esmu sācis līst ārā no savas kurmja alas un socializēt ar citiem savas sugas pārstāvjiem. Un par dažiem personāžiem pat nenožēloju. :)

Un arī tas, ka neesmu vairs tik kategoriski pret alkoholu, kā tas bija pēdējo pusgadu. Nē, es netaisos sākt žūpot, bet jā, ik pa laikam kādu kausu vai divus pacelt var. Tā teikt, kompānijas pēc.

Lai veiksme iesāktajos un vēl topošajos darbos!

Veselīgu dzīvesveidu atsākot,

Skribents.

Skribenta Memuāri #1175. [a.k.a. Laff Ya]

Ahh, visnojātākais temats, kāds vien ap šo gada laiku mēdz būt - četrpadsmīītais bebruāris.
 

Es nevēlos izklausīties/izlasīties kā frigida kaķu vecene no trešā stāva, kas ik pa laikam tikai aiziet uz veikalu pēc kārtējā maisa minču barības un pie reizes izmanto izdevību izkliegt vien viņai pašai saprotamus vārdus un to savienojumus, bet vai tik tiešām Tu vēlies šo dienu "svinēt"? Vai Tu vispār zini, kādā sakarā šī diena ir "īpaša", vai arī tikai kā lopiņš barā mauj līdz, pērkot sārtas rozes, šokolādes un random stuff`u sirds formā (kas nemaz nav domāta sirds, bet , tā kā šis ieraksts nav 16+, tad neteikšu, kas tas ir)?

Lai nu kā, ik gadu ap šo laiku esmu centies nolīst kādā mazā, klusā stūrī, kurā pasērot par skaisto jaunību, nokautajiem mājlopiem un izcirstajiem mežiem. Arī tajos gados, kad neesmu bijis viens. Es vienkārši neizprotu līdz galam šī pasākuma koncepciju. Lai gan, ja tā padomā, es taču daudz ko nesaprotot.

Un, par to runājot.

Esmu dzirdējis, ka cilvēka dzīvē notiekot kardinālas pārmaiņas ik pēc septiņiem gadiem. Ja labi pacenšas saskatīt sakarību, jā - ik pa septiņiem gadiem ir bijis jauns periods, jauna ēra manā dzīvē. Kādas tās ir agrāk - lai nu labāk tas paliek slepeno manas biogrāfijas rakstītāju, kā arī mana samaitātā smadzeņpoda lokā, bet nu jāteic, ka jau kādu laiciņu nepamet sajūta - drīz kaut kam ir jāmainās. Un tikai uz labo pusi. Protams, pie tā ir jāstrādā. Gaidīt, kad visu gatavu pasniegs - kaut kā neesmu radis pie šāda pasaules kārtības. Lai nu kā - lookin` forward to it.

Mazu gabaliņu savas domas izlicis esmu, nu varu uz kādu mirkli likties mierā.

Patīkamu visiem nedēļas nogali un hangover-free visu mīlētāju dienu.

Skribents

Skribenta Memuāri #1174 [a.k.a. Le Grand Opening]

Labs vakars mājās tuvās un tālās; vētras skartās un novārtā atstātās.

Pēc neilga pārtraukuma, ko varētu dēvēt par radošo pauzi, esmu atpakaļ nedaudz citur un nedaudz citādāks.

Kā reiz dzirdēju tautās runājam - pastāvēs, kas neatrada kur apsēsties.

Anyway, pēdējās pāris nedēļas cītīgi centos izgudrot kādu viltīgu plānu jaunu lasītāju pievilināšanai. Un ar "plāns" es domāju kādu smieklīgi/pārgudri/yadayada ierakstu, kurš nu visiem patiks. Jēga tam nav divu iemeslu dēļ : 

1) jauni lasītāji? Nopietni?

2) Tāpat es pēc tam turpināšu rakstīt ierastajā manierē. Tas visus aizbiedēs. Gandrīz kā mans twitter akkaunts.

Lai nu kā, bez dižas pompas - te nu es esmu. Savā privātajā stūrītī, kuru var pārlapot/papildināt/iztukšot neatkarīgi no valsts iecienītākā portāla darbības niķiem un stiķiem, cenzūrām un visu pārējo.

Nu ja. Tātad sveicu!

Paldies tiem, kas gaidīja - pacietieties vēl mazliet. Gan drīz mūzas mani uzmeklēs. Pavasaris tač` tuvojas!

Jaunajiem vērotājiem, ja tādi ir - pacietību un labu humora izjūtu! 

Jūsu,

Skribents.